| insomnia |
[May. 16th, 2007|12:48 am] |
Tomēr divus vakarus pēc kārtas aiziet gulēt laicīgi man nesanāk. Rīt, t.i., šodien būs atkal jādzer kafija.
Sasodīts, sasodīts, sasodīts. |
|
|
| tukšums |
[May. 15th, 2007|10:35 pm] |
I try, I try, I try, I try
I try to make the best at happieness |
|
|
| remonts - veselā saprāta demontāža |
[May. 15th, 2007|08:13 pm] |
Kā tur bija ar tiem sakāmvārdiem? Nekad nekārto naudas lietas ar draugiem? Nū, tam var pieskaitīt arī remontlietas, kas patiesībā nozīmē vien to pašu - nekad nekārto nekādas naudas lietas ar draugiem. Nekad! Bļe.
Paliku tik vājprātīgi dusmīga, ka vienkārši apklusu - un pats smieklīgākais, ka tieši klusums iedarbojās - pēdējie lielie defekti tiks novērsti līdz nedēļas beigām. Pārējie sīkumi jāizdara man pašai, citādi neievākšos tajā sasodītajā dzīvoklī nekad. |
|
|
| miegs |
[May. 15th, 2007|02:57 pm] |
|
Šovakar no dzīvokļa jāsavāc austiņas un daži diski, citādi ir tādi brīži, kad darbā no klusuma tik vājprātīgi uznāk miegs, ka vairs nezinu kur likties. Nepalīdz pat tas, ka pagājušonakt patiesībā esmu gulējusi pat astoņas ar pusi stundas. |
|
|
| |
[May. 14th, 2007|09:12 pm] |
|
Kā lai aiziet gulēt, ja ārā vēl ir gaišs? |
|
|
| miegs vs bezmiegs |
[May. 14th, 2007|09:05 am] |
|
Jūtos es dranķīgi, jo kārtējo reizi neesmu izgulējusies, proti, aizgāju gulēt divos un cēlos sešos trīsdesmit. Es nezinu īsti ar ko ir skaidrojama mana šī gulēt neiešana, bet tiklīdz pienāk vakars, neatkarīgi no tā, cik ļoti man nāk vai nenāk miegs, es daru visu iespējamo, lai tikai neietu gulēt. Lasu, rakstu, skatos filmas, ēdu, un arī tad, kad ielienu gultā, ilgāku laiku nevaru aizmigt, jo pa galvu vārās tik ārkārtīgi daudz domu, kuras mana nepietiekoši lielā operatīvā atmiņa vienkārši nespēj apstrādāt. |
|
|
| |
[May. 13th, 2007|10:45 pm] |
|
I hate myself sometimes. |
|
|
| elegantas ōmītes stils |
[May. 11th, 2007|09:53 pm] |
Ar apģērbu man ir tā, ka praktiski nekad nesanāk nopirkt kau ko zolīdu un pieklājīgu, vienmēr nāģenes, kapuču jakas un džemperi, kedas, čības u.c. puiciskas padarīšanas, bet nu pēdējā laikā un šodien jo īpaši bija tā, ka acis tā vien līp klāt spīdīgām vājprātīgi papēdīgām (lasīt - ar augstu papēdi) kurpēm, blūzītēm, kleitiņām, žaketītēm un visādiem citādiem ūber-sievišķīgiem pribambasiem. Gala beigās nopirku blūzīti un vesti, pie tam vesti ne jau šādu tādu, bet brūnu (man izsenis bail no brūnas krāsas, tikai nesen ieviesu to savā gardarobē un sapratu, ka nu gaužām patīk un piestāv jau ar) un nu tādu, ko man vienkārši likās, ka es nevarētu nekad uzvilkt.
Un tad es rīt ar saviem šovakar svaigi krāsotajiem un rīt svaigi griestajiem matiem, ietērpusies jaunajā ietērpā un ar savām ar-vati-purngalā jaunajām kurpītēm došos ielā valdzināt un kaitināt nabaga vīriešus. |
|
|
| aizvietotāji |
[May. 7th, 2007|10:36 pm] |
Vēl gan pāragri spriest, bet trešās darbadienas beigās jūtos tādas neizmērojamas apņēmības un entuziasma pilna, ka gribot negribot rodas tāda sajūta - tiešām esmu atradusi darbu, kas man patīk un ko es no tiesas gribu darīt, bet, kas pats svarīgākais - aizrauj. Kārtējās astoņas stundas aizskrēja vēja spārniem un mans plānotājs jau vairākas dienas uz priekšu piepildījies ar darāmajiem darbiem.
Ja viss turpināsies šādā pat garā, tad vajadzība pēc vīrieša man radīsies tikai nedēļas nogalēs un retumis kādu vakaru, bet arī tajās reizēs tas viss vismaz uz kādu laiku ir elementāri aizvietojams.
Seksu aizvietošu ar ēdienu un sportu, vajadzību pēc komunikācijas ar, kā MV teiktu, maniem stulbajiem seriāliem kombinācijā ar manām mīļajām grāmatām un savu neizsīkstošo apetīti pēc uzmanības apliecinājumiem piektdienas un/vai sestdienas vakaros apslāpēšu koķeti dzerot Desperados pie bāra bufetes.
Vēl tikai jāpārvācās uz savu kvadrantūru, jāievelk tur internāts un dzīve varēs sākties! |
|
|
| skaistums prasa upurus |
[May. 7th, 2007|08:57 am] |
|
Manas jaunās kurpes pavisam noteikti nav piemērotas skriešanai un lietainam laikam ne tik. Aculiecinieki novērojot manu steberēšanu uz strauji tuvojošos trolejbusu, noteikti domās nodēvēja mani par blondo zosi. Un pēc tādas es arī izskatījos. |
|
|
| |
[May. 6th, 2007|12:18 am] |
|
I don't want to be anything other than what I've been trying to be lately |
|
|
| fuck it |
[May. 4th, 2007|01:06 pm] |
Man patīk sevi iztēloties kā nevainīgu, mūždien dzīves apbižotu aitiņu, jo tā vienkārši ir vieglāk dzīvot, nekā ar apziņu, ka es patiesībā ļoti labi zinu, ko daru un kādas sekas tam visam ir.
Es jau zinu, ka jūs visi to ar nepacietību gaidījāt un, protams, paredzējāt, tāpēc arī neliegšu jums to prieku, šo visu lasot, pie sevis nomurmināt un nosmīnēt es taču teicu, ka tā būs.
Tātad esmu atkal pēc pilnas programmas visu sadirsusi un, atklāti runājot, neizjūtu nemazākos pašpārmetumus vai nožēlu. Lai nevienam nerastos lieki jautājumi:
1) Es šorīt pamodos pie MV;
2) Kaut kad naktī visai pamatīgi apdzērusies tieši pēc mēneša draudzības (tas laikam ir kaut kāds inkubācijas periods, pēc kura man momentā izstrādājās antivielas pret jebkādām saistībām ar kādu citu izņemot MV, kas arī pilnā mērā tomēr nav taisnība, jo arī pret MV man ir izstrādājusies imunitāte, tikai mazlietiņ citādāka) īsziņas formā pateicu adios savam jaunākajam upurim (cik gļēvi, ne?).
3)Nē, mēs ar MV nesaiesim atkal kopā.
4)Jā, visticamāk, ka man vai viņam nāksies izbraukt no valsts, lai to panāktu.
5)Jā, visticamāk, ka pēc mēneša man atkal uzradīsies kāds jauns čalis, un es izmisīgi mēģināšu pārliecināt viņu, citus un visvairāk jau
sevi, ka esmu iemīlējusies un sāku jaunu dzīvi.
6)Ilgākais pēc mēneša tas viss beigsies.
7) 2 punkts
Jā, un tagad īpašs lūgums maniem radiniekiem un draugiem: esiet tik laipni un vismaz manā klātbūtnē nepieminiet neko ar šo ierakstu saistītu. Nekad. Man aiz muguras varat runāt droši, es jau tāpat zinu, ka tas notiek. |
|
|
| vienai |
[May. 3rd, 2007|10:12 pm] |
|
Visticamāk jau, ka savā kvadrtantūrā atpakaļ ievākšos tikai ātrākais pēc nedēļas, tātad - pēc divām. Vairs pat nav spēka cīnīties ar meistariem, gribas vien ierausties savā gultā, aizmigt, no rīta savā oranžajā, vēl neesošajā virtuvē uzvārīt piparmētru tēju, uzgrauzdēt tosterī rupmaizi un sēdēt tur vienai. |
|
|
| sūdu būšana |
[May. 2nd, 2007|12:19 am] |
Es aizgāju tā it kā ietu prom no vīra, kurš mani sistu, it kā man būtu jālepojas, ka es beidzot esmu saņēmusies un izdarījusi kaut kādu varoņdarbu, lai gan patiesībā es aizgāju no kaut kā tāda, kas vienkārši vairs nestrādāja, jebšu - nekad nebija tā pa īstam strādājis. Es pat nezinu, kas šobrīd sāp vairāk - tas, ka viss tik tiešām ir beidzies vai arī apziņa, ka tas viss bija tik vien kā tāds pašapmāns un mēģinājums reanimēt kaut ko jau no sākta gala mirušu.
Un tad, kad es aizvēru aiz sevis durvis, man likās, ka tas būs tik vienkārši, bet sajūtas un to visu laiku nevar nogriezt kā ar nazi, bet, ja tomēr griež, tad asiņo. Un asiņo, jēziņ, asiņo spēcīgi, pamatīgi asiņo. Var jau apsiet binti, bet vienā brīdī asinis tomēr izsūksies cauri, un tad sakostiem zobiem nāksies gaidīt, kamēr sadzīs, bet pats dranķīgākais, ka nāksies sakost zobus vēl vairāk un nenokasīt to sasodīto kreveli.
Tēlaini, ne? Nē, patiesībā nav tēlaini, bet gan diezgan sūdīgi. |
|
|
| valsis |
[May. 1st, 2007|12:13 am] |
|
Atcerējos par balli lauku kultūras namā un puisi, ar kuru dejojot man no uztraukuma šausmīgi svīda plaukstas. Man bija trīspadsmit, vājprātīgi zema pašapziņa, zila samta blūze un tumši zilas džinsas. |
|
|
| tu domā, ka man jutu nav, bļe? |
[Apr. 29th, 2007|10:27 pm] |
Brūtgānu man ir bijis daudz, par to uz mani šķībi skatās pat pašas māsa un draugi, bet līdz šim ir bijis tā, ka man ir bail viņiem atklāt, ko es jūtu. Cenšos to apspiest, līdz tas vienā brīdī tomēr izlaužas uz āru, visbiežāk īsziņas vai zvana veidā, kad esmu pilnībā pielējusies kaut kur pie Pulkveža bufetes vai kādā vientuļā svētdienas vakarā, tupot mājās un raudot par kārtējo neizdevušos dēku. Un tad viņi bēg, ja ne visi, tad vismaz tā daļa no kuriem es nebēgu pati.
Pat dzīvojot kopā ar MV man sagādāja neizskaidrojamas grūtības pateikt to, cik ārkārtīgi daudz viņš man nozīmē, un ne jau tālab, ka es nebūtu pārliecināta par savām jūtām, gluži pretēji - tālab, ka es biju par tām pat ļoti pārliecināta, bet gribēju aiztaupīt to muļķīgo klusumu un mulsumu gadījumam, ja viņam nebūtu man ko atbildēt. Es vakariem ilgi, mēnešiem ilgi klusi pie sevis izrunāju es tevi mīlu, viņam blakus guļot, bet kad beidzot pēc vairākiem gadiem saņēmos un to pateicu, es to pateicu tik klusi, tādā nedabiskā, gandrīz pīkstošā balstiņā, un tā vietā, lai sajustu kaut kādu atvieglojumu vai siltumu, es sajutos tik neizmērojami neveikli un mani pārņēma tāds kauns, it kā es būtu pateikusi man ir gonoreja, nevis tos trīs vārdus, kuriem it kā vajadzētu simbolizēt visspēcīgākās iespējamās jūtas.
Es vairs nekad negribu tā justies. Nekad. |
|
|
| modeles ēd sulā mērcētu vati |
[Apr. 29th, 2007|03:52 pm] |
|
Kur tas laiks, kad pēdējo reizi liku kurpju purngalos vati, bet pats pārsteidzošākais, ka šī metode darbojas arī pēc desmit gadu pārtraukuma. Protams, svarīgs nosacījums šāda trika veiksmīgai darbībai ir tas, lai kurpes nebūtu pārāk par lielu, kas manā gadījumā tā arī ir. Gribēju jau tās apmainīt pret vienu izmēru mazākām, bet tas neizdevās, jo pārdevēja visai nelaipnā tonī paziņoja, ka kurpes ar kurām esmu nogājusi piecpadsmit metrus (aptuveni tik lielu attālumu man vajadzēja, lai saprastu, ka tiešām vajadzēja ņemt trīsdesmit devīto, nevis četrdesmito izmēru) ir novalkātas. |
|
|
| saldais triumfs |
[Apr. 27th, 2007|06:06 pm] |
Šobrīd tā dikti, dikti plati smaidu, nē, patiesībā nevis smaidu, bet gan smīkņāju apvienojumā ar to smaidu, pie tam diezgan pašapmierināti smīkņāju.
Es gan neko īsi pastāstīt nemāku, bet nu mēģināšu - Reaton fensī-šmensī durvjubode man atveda durvis, bet durvju kleidas (kuras arī bija iekļautas pasūtijumā) ne, to mani lieliskie meistari pamanīja tikai šodien, jo visu nedēļu acīmredzot bija urbinājuši degunu, un durvis izpakoja tikai šodien. Tā nu es zvanu Reaton, kur mani nosūta tālāk pie tirdzniecības aģenta Andreja, kurš man mēģina iestāstīt, ka tā it kā ir mana vaina, tāpēc man tām kleidām jābrauc pakaļ pašai. Es Andreju pieklājīgi pasūtu dirst, saku, ka vienreiz par piegādi jau samaksāju, un viņiem man tās kleidas jāved pašiem (un tūlīt pat), uz ko Andrejs apvainojas, bet es uz šādu pretimrunāšanu atbildu ar lūgumu pēc viņa priekšnieka telefona nr.
Priekšniekam uz mobilo tālruni zvanu aptuveni trīs reizes, neceļ. Zvanu sekretārītei, kas starpcitu līdz tam brīdim bija vienīgā Reaton pārstāve, kura pret mani bija izturējusies laipni (to arī viņai pateicu un vēl novēlēju patīkamas brīvdienas), sekretārīte man tālāk iedod vēl augstākas pakāpes priekšnieka nr., kurš, āzis, arī, protams, trubu neceļ. Patrobelēju jauko sekretārīti vēlreiz un šī man tad tālāk iedod loģistikas vadītāja nr., kurš runājot ar mani paralēli pasūta Latgales alu (to pa sešdesmit santīmiem), ļoti atvainojas un apsola man atzvanīt. Kamēr Dainis dzer savu Latgales aliņu (pa sešdesmit santīmiem) man atzvana ražošanas komercdirektors, kuram līdz tam brīdim esmu paspējusi atstāt jau piecus neatbildētus zvanus, un apsolās man šovakar pat vai rīt no rīta pats personīgi aizvest tās kleidas.
Īsi diemžēl nesanāca, bet atzīstiet taču - stāstiņš varens. Šobrīd korķēju vaļā divsmits mililitru Martini Asti pudelīti un prātoju sev uzsaukt tostu, kā lielākajai maitai uz pasaules.
Cheers! |
|
|
| darbs, dabrs, darbs |
[Apr. 27th, 2007|03:29 pm] |
Noslēdzu darba līgumu un patiesībā ar visai lielu nepacietību un satraukumu gaidu nākošo trešdienu, proti, savu pirmo darbadienu jaunajā vietā.
Jā, un man liekas, ka es atlak sākšu dzert kafiju - damn it! |
|
|
| čīkstu |
[Apr. 25th, 2007|06:51 pm] |
|
Un vēl man ir uzmetusies aukstumpumpa, un vispār šodien viss ir slikti, ja! |
|
|