| saldais triumfs |
Apr. 27th, 2007|06:06 pm |
Šobrīd tā dikti, dikti plati smaidu, nē, patiesībā nevis smaidu, bet gan smīkņāju apvienojumā ar to smaidu, pie tam diezgan pašapmierināti smīkņāju.
Es gan neko īsi pastāstīt nemāku, bet nu mēģināšu - Reaton fensī-šmensī durvjubode man atveda durvis, bet durvju kleidas (kuras arī bija iekļautas pasūtijumā) ne, to mani lieliskie meistari pamanīja tikai šodien, jo visu nedēļu acīmredzot bija urbinājuši degunu, un durvis izpakoja tikai šodien. Tā nu es zvanu Reaton, kur mani nosūta tālāk pie tirdzniecības aģenta Andreja, kurš man mēģina iestāstīt, ka tā it kā ir mana vaina, tāpēc man tām kleidām jābrauc pakaļ pašai. Es Andreju pieklājīgi pasūtu dirst, saku, ka vienreiz par piegādi jau samaksāju, un viņiem man tās kleidas jāved pašiem (un tūlīt pat), uz ko Andrejs apvainojas, bet es uz šādu pretimrunāšanu atbildu ar lūgumu pēc viņa priekšnieka telefona nr.
Priekšniekam uz mobilo tālruni zvanu aptuveni trīs reizes, neceļ. Zvanu sekretārītei, kas starpcitu līdz tam brīdim bija vienīgā Reaton pārstāve, kura pret mani bija izturējusies laipni (to arī viņai pateicu un vēl novēlēju patīkamas brīvdienas), sekretārīte man tālāk iedod vēl augstākas pakāpes priekšnieka nr., kurš, āzis, arī, protams, trubu neceļ. Patrobelēju jauko sekretārīti vēlreiz un šī man tad tālāk iedod loģistikas vadītāja nr., kurš runājot ar mani paralēli pasūta Latgales alu (to pa sešdesmit santīmiem), ļoti atvainojas un apsola man atzvanīt. Kamēr Dainis dzer savu Latgales aliņu (pa sešdesmit santīmiem) man atzvana ražošanas komercdirektors, kuram līdz tam brīdim esmu paspējusi atstāt jau piecus neatbildētus zvanus, un apsolās man šovakar pat vai rīt no rīta pats personīgi aizvest tās kleidas.
Īsi diemžēl nesanāca, bet atzīstiet taču - stāstiņš varens. Šobrīd korķēju vaļā divsmits mililitru Martini Asti pudelīti un prātoju sev uzsaukt tostu, kā lielākajai maitai uz pasaules.
Cheers! |
|