| tu domā, ka man jutu nav, bļe? |
Apr. 29th, 2007|10:27 pm |
Brūtgānu man ir bijis daudz, par to uz mani šķībi skatās pat pašas māsa un draugi, bet līdz šim ir bijis tā, ka man ir bail viņiem atklāt, ko es jūtu. Cenšos to apspiest, līdz tas vienā brīdī tomēr izlaužas uz āru, visbiežāk īsziņas vai zvana veidā, kad esmu pilnībā pielējusies kaut kur pie Pulkveža bufetes vai kādā vientuļā svētdienas vakarā, tupot mājās un raudot par kārtējo neizdevušos dēku. Un tad viņi bēg, ja ne visi, tad vismaz tā daļa no kuriem es nebēgu pati.
Pat dzīvojot kopā ar MV man sagādāja neizskaidrojamas grūtības pateikt to, cik ārkārtīgi daudz viņš man nozīmē, un ne jau tālab, ka es nebūtu pārliecināta par savām jūtām, gluži pretēji - tālab, ka es biju par tām pat ļoti pārliecināta, bet gribēju aiztaupīt to muļķīgo klusumu un mulsumu gadījumam, ja viņam nebūtu man ko atbildēt. Es vakariem ilgi, mēnešiem ilgi klusi pie sevis izrunāju es tevi mīlu, viņam blakus guļot, bet kad beidzot pēc vairākiem gadiem saņēmos un to pateicu, es to pateicu tik klusi, tādā nedabiskā, gandrīz pīkstošā balstiņā, un tā vietā, lai sajustu kaut kādu atvieglojumu vai siltumu, es sajutos tik neizmērojami neveikli un mani pārņēma tāds kauns, it kā es būtu pateikusi man ir gonoreja, nevis tos trīs vārdus, kuriem it kā vajadzētu simbolizēt visspēcīgākās iespējamās jūtas.
Es vairs nekad negribu tā justies. Nekad. |
|