verbālais ekshibicionisms - tu domā, ka man jutu nav, bļe? [entries|archive|friends|userinfo]
verbālais ekshibicionisms

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

tu domā, ka man jutu nav, bļe? [Apr. 29th, 2007|10:27 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Brūtgānu man ir bijis daudz, par to uz mani šķībi skatās pat pašas māsa un draugi, bet līdz šim ir bijis tā, ka man ir bail viņiem atklāt, ko es jūtu. Cenšos to apspiest, līdz tas vienā brīdī tomēr izlaužas uz āru, visbiežāk īsziņas vai zvana veidā, kad esmu pilnībā pielējusies kaut kur pie Pulkveža bufetes vai kādā vientuļā svētdienas vakarā, tupot mājās un raudot par kārtējo neizdevušos dēku. Un tad viņi bēg, ja ne visi, tad vismaz tā daļa no kuriem es nebēgu pati.

Pat dzīvojot kopā ar MV man sagādāja neizskaidrojamas grūtības pateikt to, cik ārkārtīgi daudz viņš man nozīmē, un ne jau tālab, ka es nebūtu pārliecināta par savām jūtām, gluži pretēji - tālab, ka es biju par tām pat ļoti pārliecināta, bet gribēju aiztaupīt to muļķīgo klusumu un mulsumu gadījumam, ja viņam nebūtu man ko atbildēt. Es vakariem ilgi, mēnešiem ilgi klusi pie sevis izrunāju es tevi mīlu, viņam blakus guļot, bet kad beidzot pēc vairākiem gadiem saņēmos un to pateicu, es to pateicu tik klusi, tādā nedabiskā, gandrīz pīkstošā balstiņā, un tā vietā, lai sajustu kaut kādu atvieglojumu vai siltumu, es sajutos tik neizmērojami neveikli un mani pārņēma tāds kauns, it kā es būtu pateikusi man ir gonoreja, nevis tos trīs vārdus, kuriem it kā vajadzētu simbolizēt visspēcīgākās iespējamās jūtas.

Es vairs nekad negribu tā justies. Nekad.
linkm?

Comments:
From:[info]redrum
Date:May 1st, 2007 - 01:38 am
(Link)
saprotu tevi! man gluži tāpat. arī liekas, ka labāk klusot mīlēt nekā pateikt to un tad domāt cik gan jocīgi tas skanēja.
[User Picture]
From:[info]murrnjua
Date:May 1st, 2007 - 04:27 pm
(Link)
JĀ,JĀ,JĀ... es piekrītu.
man šķiet,ka labāk neteikt nemaz(nu vienīgi tad,kad ir zināms,ka tas ir 100% appusēji),bet izrādīt,nekā dienā to pateikt 5x..tad arī ir tā sajūta,ka tiem vārdiem mūsdienās vairs nav nekādas jēgas,spēks tiem ir zudis.tas ir tā pat kā pateikt:es gribu ēst. nezinu.es tiem vārdiem laikam vairāk neticu.bet gribētos,lai ar mani notiek tā,patiesībā ar visiem,lai mēs zinātu kā tas ir un,ka tas ir fantastiski būt mīlētam un mīlēt(vīru,sievu,mīļoto),jo tikai tā vien ir dzīves jēga.tas ir visa pamatā.šķiet arī lielākā BAUDA.lai mums izdodas.