| fuck it |
May. 4th, 2007|01:06 pm |
Man patīk sevi iztēloties kā nevainīgu, mūždien dzīves apbižotu aitiņu, jo tā vienkārši ir vieglāk dzīvot, nekā ar apziņu, ka es patiesībā ļoti labi zinu, ko daru un kādas sekas tam visam ir.
Es jau zinu, ka jūs visi to ar nepacietību gaidījāt un, protams, paredzējāt, tāpēc arī neliegšu jums to prieku, šo visu lasot, pie sevis nomurmināt un nosmīnēt es taču teicu, ka tā būs.
Tātad esmu atkal pēc pilnas programmas visu sadirsusi un, atklāti runājot, neizjūtu nemazākos pašpārmetumus vai nožēlu. Lai nevienam nerastos lieki jautājumi:
1) Es šorīt pamodos pie MV;
2) Kaut kad naktī visai pamatīgi apdzērusies tieši pēc mēneša draudzības (tas laikam ir kaut kāds inkubācijas periods, pēc kura man momentā izstrādājās antivielas pret jebkādām saistībām ar kādu citu izņemot MV, kas arī pilnā mērā tomēr nav taisnība, jo arī pret MV man ir izstrādājusies imunitāte, tikai mazlietiņ citādāka) īsziņas formā pateicu adios savam jaunākajam upurim (cik gļēvi, ne?).
3)Nē, mēs ar MV nesaiesim atkal kopā.
4)Jā, visticamāk, ka man vai viņam nāksies izbraukt no valsts, lai to panāktu.
5)Jā, visticamāk, ka pēc mēneša man atkal uzradīsies kāds jauns čalis, un es izmisīgi mēģināšu pārliecināt viņu, citus un visvairāk jau
sevi, ka esmu iemīlējusies un sāku jaunu dzīvi.
6)Ilgākais pēc mēneša tas viss beigsies.
7) 2 punkts
Jā, un tagad īpašs lūgums maniem radiniekiem un draugiem: esiet tik laipni un vismaz manā klātbūtnē nepieminiet neko ar šo ierakstu saistītu. Nekad. Man aiz muguras varat runāt droši, es jau tāpat zinu, ka tas notiek. |
|