Braucu sabiedriskajā transporta un brīdī, kad bija beidzies lasāmais, pievērsos cilvēku pētīšanai. Tā pētot un skatoties, secināju, ka savās vecumdienās es gribētu sasniegt tādu sejas grimasi, kas paskatoties, izskatās pēc smaida. Grumbas ir nu tā lieta, ko nevienam neizbēgt, ja neņem vērā visādas plastiskās operācijas un bla bla. Ir cilvēki, kuru sejas, pateicoties viņu grumbiņām, izskatās pārāk norūpējušās, bēdīgas, skumjas un pat niknas, bet ir cilvēki, kuru grimases ortam liek pasmaidīt mīļumā.
Recepte, kā tas ir panākams? Nu man jau nu liekas, ka visai vienkārši: ja vecumdienās gribas smaidīgās sejas grumbiņas - smaidām; ja gribas skumjo - ņemam un gruzāmies (nevarēju izdomāt autentisko latviešu vārdu, kas tik perfekti apzīmētu šo emocionālo stāvokli).
Davai ka dzīvos smaidot!

PS. pārdomas izraisīja vīrietis, kas izskatījās, kā tikko raudājis. Tikai viņa acis nebija tādas, kā pēc raudāšanas. Vainīgas bija grumbiņas!