Par mantkārīgo cūku.
Esmu kļuvusi jau laikam pārlieku emocionāla.
No viena vārda varu apraudāties, kā mazs skuķis, kuram atņem konču.
Ar puņķiem un asarām piektdienas naktī galīgi izbeidzās tas, kas sen jau bija izbeidzies. Ne jau sevis žēlošana, bet riebekļošanās un nepamatoti apvainojumi no kaimiņu dārza. Pagalam neglīti, es pat teiktu.
Bet za to! Zelta zābaki šķiet dara brīnumus.
Mani pirmo reizi mēģināja sakoļīt skuķis. Baigi patīkami, zinies!
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: