Nu čau, atpakaļ Latvijā ar lapsenes kodienu mēlē! Jeb precīzāk pusnokostu lapsenes galvu, kas iesprūst kaut kur tur mēles virskārtā. Jēs, jēs - izveicīgi.
Hmmm, bet divas nedēļas Ukrainā bez šādiem tādiem maziem blakus apstākļiem likās pat par maz. Man pat šķiet ilgākas palikšanas vērti. It sevišķi Ivano-Frabnkovski ar saviem miljons parkiem un Rahova ar mākoņainajiem kalniem. Skaists mieriņš. Un 69 vai 49 gadus senā kataklizma - upes, kas paceļas 10 metrus, nojauc ceļus, sagrauj kraujas un appludina dārzus, sagrauj mājas un iznīca. Tā lūk!

Tā nu tā dzīve paiet. Jāņem par labu viss, kas sanāk. Un, ja nu tā būtu baigi saplānojuši un tiešām uz Gruziju aizbraukuši? Tieši šajās pašās divās iepriekšējās nedēļās? Labāk tomēr reizēm haļavu gaidīt :)