Un tad tā pēkšņi sanāk, ka viena sekundes simtdaļa sabojā visu iepriekšējo labo noskaņojumu. Un dzīve sāk likties sūds, un visi pārējie cūkas un sevis tik žēl, tik žēl. I paraudāt gribas, i piedzerties nesmalki, i citu kaut ko. Bet, kad jāpasaka, kas tieši vainojams, ņifiga nav ko teikt. Un stipri pat domādams to nekad neizdomāsi. Vot!