Reiz sensenos laikos dzīvoja skuķis. Skuķis nebija dumjš vai lētticīgs. Vienkārši viņai bija viena neārstējama slīmība: daļējs aklums. Viņa bieži vien savā ceļā neredzēja grābekļus. Tieši grābekļus, kas gulēja uz zemes. Viņa gāja, uzkāpa uz grābekļa "zobiem" un tas, strauji atvēzējies, katru reizi viņai sāpīgi sita pa pieri. Skuķi centās izmācīt gan draugi, gan radi, bet nevienam tas neizdevās. Viņa gāja un ar sāpošu pieri, asarām acīs, atrgriezās mājās. Viņa nemācēja skatītes uz zemi. Galva vienmēr bija debesīs un acis vienmēr vēroja mākoņus, zvaigznes, sauli...