Un tā es gatavojos postmodernisma eksāmenam...
- Eu, a Tev patīk Elvis Preslijs?
- Nu īstenībā jau pofig... Nu jā, nu jā - vispār jau skaitās baigā vēsture un tās frizūras un roka karalis, bet viņš bija maniakāls slepkava, kanibāls un fanātisks kristietis, zināji? Ā, un pirms viņš bija piedzimis, naktīs līda ārā no savas mātes, ieģērbās suņa kombinzonā, un tāds asiņains, asiņains gāja pastaigāties pa pilsētu, bet no rīta ielīda atpakaļ mātes dzemdē. Ā, vienu reizi viņš apmaldījās un gribēja ielīst suņī Spārkijā. Suns sāka smilkstēt un viņš ātri aptvēra savu kļūdu. Vispār viņš piedzima miris - zils un briesmīgs. Paša māte no viņa nobijās (viņam esot bijusi pārāk liela galva un tad vēl tā zilā nokrāsa, you know...). Un vienu reizi Led Zeppelin koncerta laikā, viņš atriebjoties grupai, esot no savas privātās lidmašīnās uzgāzis koncerta apmeklētājiem ledu uz galvas. Lauks esot bijis varen asiņais, bet skats lielisks.
- Kas tur bij par to kanibālismu?
- Nu, kā, kā... Kanibāls viņš toč bija! Ēda savus nogalinātos līķus, lai nevajadzētu glabāt. Zin pārāk piņķerīgi, kāmēr aproc, puķes, bēres... Vieglāk taču apēst. Un to gaļu viņš arī pazīstamajiem izdāvāja. Domā nav garšīgi?
- Hmmm
- A es ko saku?

Un atskanēja skaļa balss no debesīm: "Ej rakstīt eseju Ošiņam par savu grāmatu, nevis muļkojies kaut kādā žurnālā! Nepielaidīs pie eksāmena un tad Tu redzēsi kanibālus un asiņainus sīkos!"

Labi, labi - tikai 3 esejas (viena par neizlasītu grāmatu, viena par pusizlasītu un viena par "My Elvis Blackout"). Apsolos šodien uzrakstīt! Āmen!