Man ir tik daudz, ko teikt, jo tik daudz kas ir noticis, kopš es pēdējo reizi šeti viesojos, tomēr karstums, slinkums un brīvlaiks ir trīs maģiskie apstākļi, kas liedz man piesēsties pie bloga jau krietnu laiku ik reizi, kad man iegribas ko tādu pasākt.
Šo vasaru gan piekrītot meteoroligiem, gan jebkādā citā ziņā atzīstu par karstāko, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Savādi, jo ārzemēs ir bijis trakāk - ap +40, tomēr turienes sausais gaiss vienmēr palīdzējis, turpretī šejienes mitrais klimats beidz nost, nav glābiņa ne mājā, ne ūdenī. Vienīgā vieta, kuru es patiešām atzīstu par aukstu esam savas mājas apkārtnē ir pagrabs, tomēr jau kopš bērnības pagrabs man licies spocīgs un bailīgs+ tur ir tumšs, tādēļ ierušināties un atveldzēties pagraba ārēs man nav ne mazākās vēlmes.
Neatceros arī nevienu vasaru, kuras laikā nāktos piedzīvot tik daudz trakojošu negaisu, pārsvarā to ir maksimums 3 visas vasaras laikā, bet nu jau par normu ir kļuvis zibens un pērkons, kas dārdina un ducina ik pārdienu, sev pievienojot lietu un nekaunīgu vēju, kas pieceļ no miega pat tik rūdītus gulētājus kā mani un neļauj iemigt vairāku stundu garumā, zibinoties, dārdinotiesu un draudot apgāzt māju!
Kopš atbraucu no Spānijas pagājis tikai mēnesis, tomēr liekas, ka jau tik daudz esmu paspējusi izdarīt un tik daudz kur pabūt. Jūrmalbraucieni lielā vairumā mums jau ir norma, tomēr neesmu iecerējusi šo tradīciju lauzt un uz jūru jāturpina braukt līdz pat pirmajām rudens lapām. Ak, laukos šogad ir bijis tik fantastiski burvīgi! Protams, tā tur ir vienmēr, tāpēc par katru reizi es jūsmoju kā unikālu un neatkārtojamu, tādas ir bijušas arī šisvasaras divas, apsolu, ka būs arī trešā. Arī tik daudz lēkusi no laipas ezerā dažādās pašizdomātās pozās nekad nebiju, šogad tas ir jaunums, pateicoties apkārtesošajiem superaktīvajiem ūdensmīļiem. Jā, vēl es nekad nebiju tik traki smērējusies/mētājusies ar māliem, lai pēc tam skaļi ķiķinot varētu ar ieskrējienu lekt ūdenī, karstais gaiss mūs bija pamatīgi sakarsējis. Jā - lauki bija burvīgi. Un ķecerību sienaugšā pilni, hihi. >:]
Arī šīgada vārdadiena, par kuru es nevienu ierakstu diemžēl neesmu veikusi bija mīlīgjauka un izdevusies. (: Jāa, arī Zaļumballe un K&A pasākumi bija superforši, izballējāmies, izsmējāmies, atpūtāmies, veldzējāmies dīķos un ezeros. Tā kā K&A dodas prom mācību nolūkos, kā foršu pārsteigumu uzveidojām viņiem kolāžu, kuras tapšanas ietvaros es kārtējo reizi pārteicos, mūsu bariņā ierindojot jaunus dalībniekus Vinci un Jangri.
Mans pēdējo dienu visdramatiskākais notikums saistāms ar riteņbraukšanu vēlā vakara stundā dienā pēc K&A pasākuma, kad no rīta bijām cerējuši doties Tērvetes iekarojumos, kas gan mums neizdevās, un atveldzējušies Gulbju ezerā. Vakarpusē, kad sāka jau krēslot, gluži kā tāda riteņbraucēju banda izgājām ielās. Viss bija superforši, līdz brīdim, kad es, neveikli nobraucot no ietves un nespējot novaldīt trakojošo riteni, mēģināju glābties no draudoša kritiena un veiklā lēcienā metos malā, saplēšot abas (!!) savas VISmīļākās pirms mēnešā Spānijā (!) pirktās sandales, kuras man patiešām bija TIK mīļas, kā vēl neviens citas kurpes līdz šim, pat bērnībā ne. Protams, es cīnījos līdz galam un, nepametot grupējumu, devos turpmākā ceļā ar basām kājām, tomēr skumjās par kurpēm gremdējos vēl 2 dienas, pat īsti neizejot no mājām un kļūstot par sevī iegrimušu, mazu, neapmierinātu budzi (vārdu mantoju no Ro). Bet vakar manu čīkstēšanu un depresīvo noskaņojumu kā ar cirvi pārcirta kurpnieks, kas atrodas pie autoostas, laipni nosoloties manas mīļās, dārgās, visforšākās Spānijā pirktās sandales salabot! Ak, man likās, ka raudāšu laimes asaras, patiešām. Nebiju domājusi, ka kurpes, to saplīšana un augšāmcelšanās kādreiz mani varētu tik spēcīgi ietekmēt, tomēr kurpnieks vakar uzlaboja manu garastāvokli un dienu par 200%!
Visbeidzot šodien jau otro reizi pāris dienu laikā ar Ch pieskatījām mazo un enerģijas pārpilno divgadnieku Robertu, kurš ir gudrākais divus gadus vecais bērns, kādu es jebkad esmu redzējusi. Tomēr tik pat, cik gudrs, vinš ir arī nevaldāms, tāpēc jau pēc pāris stundu kopābūšanas mums gribējās saldi nosnausties, kamēr Robertam to negribējās par pēc visas dienas skraidīšanas.
Vakarā uz Bukarestes tango un drīz uz laukiem! (:
Bet, patiesību sakot, mana vasara, lai cik arī piepildīta, būs bijusi par īsu, jo lai izdzīvotu visu ieplānoto, man vajadzētu vismaz vēl pusi septembra kā vasaras brīvo mēnesi, ko tik mēs vēl nedarītu! Jūra, kempings, laukilaukilauki! Ekskursija par Lv arī ir mūsu nākotnes plānos, tik daudz vēl darāmā. Lai gan.. nevarētu jau teikt, ka tas viss ir neiespējams, laikam vien jāsaplāno viss un jāmetas iekšā.
Un vispār es varētu rakstīt vēl un vēl un vēl, ja saņemtos un ja man būtu laiks, jo šis jau tāds pārskrējiens vien ir- vēl varētu izplūst sīksīkās detaļās. (:
