Sapnis · un · mīlestība · - · tās · ir · visstiprākās · vielas.

Still don`t understand.

Ja priekšā nebūtu sesija, varētu teikt, ka pēc sajūtām vasara jau ir pilnībā sākusies.
5dien, atbraucot no Rīgas, biju pilnīgi pārliecināta, ka noteikti vakaru pavadīšu mājās mierīgi, protams, tādos apņēmību brīžos tas bieži nerealizējas, jau pēc 10min plāni strauji mainījās un beigu beigās mēs turpinājām pagājušajā 6dienā iesākto (vismaz mēs ar M noteikti :D), attopoties Postā, šoreiz vismaz nākamajā rītā visu daudz maz atceroties. Šobrīd pilnīgi studentīga sajūta - viss mans apzinīgums/vēlme mācīties izgaisusi līdz ar pavasarīgo laiku un sākšanu ballēties. Bet gan jau kaut kā arī ar eksāmeniem.
Vakar agri ceļoties, lai brauktu uz jūru, sajutu, ka reibstu gandrīz tik pat daudz, kā ejot gulēt. Tā nu visu dienu gulēju saulē, vakarā jau bija ok.
čičičilllllll.

Pievienojos šokēto pulciņam par GG pēdējo 3. sezonas sēriju. Es varētu uzrakstīt veselu eseju/apcerējumu par to, ko es par to visu domāju, cik šokēta jūtos utt. Katrā ziņā GG 3/22 ir pilnība šokējusi manu šodienu, kā arī liks visu vasaru minēt, kas notiks tālāk.
Vajadzētu sākt lasīt grāmatu kalnus eksāmeniem/sākt rakstīt referātu (kurš, atvainojos, nav referāts), bet ārā ir tik fantastisks laiks jau kuro dienu, ka prāts nenesas ne uz ko citu, kā došanos baudīt pavasari/vasaru. Esmu sapratusi, ka perfektākais gadalaiks paiet tik strauji, ka maksimāli to nebaudot/čunčinoties pa mājām or doing other stuff, var attapties septembrī vai augusta pēdējās nedēļās ar apziņu, ka kārtējā vasara ir cauri. Esmu apņēmusies šogad to nepieļaut, tādēļ jātver viss, ko vien var notvert.
Dodos baudī vasaru (būtībā dodos mazgāt mašīnu :D).

Esmu vīlusies a lot šodienas angļu valodas atzīmē, netaisnīgi. Visas brīvdienas pavadīju, lai uzrakstītu visu pēc labākās sirdsapziņas, bet nu jā, subjektivitāte vērtējumā laikam dara savu. Šovakar atgriežamies pie roķīgā.


You are so cool
You are so rock and roll!

Vakar vedot brāli & bariņu viņa klasesbiedru no baļļuka, sapratu, ka man diezgan ļoti pietrūkst mans 16-17gadu laiks. Nu labi, tagad varbūt es runāju kā omīte, neko diži vecāka jau neesmu, bet šķiet, ka šobrīd es esmu daudz pieaugušāka un prātīgāka. Un patiesību sakot, man no tā gribētos tikt vaļā, vairāk paālēties, padaudzīties, vienkārši atkal padzīvot tā, kā sešpadsmit/septiņpadsmit gadu laikā. Tagad ir augstskola, tiesības un vairāk iespēju/atļauju visu, ko vien ienāk prātā darīt, varbūt arī tapēc vairs nav TĀ. Katrā ziņā vakar nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst lavīšanās ārā vēlu vakarā, nenākšanas mājās noteiktajā laikā, visādas atrunas, zem kurām slēpjas pastaigas&vēli saulrieti. Jā, laikam beidzot man arī jāatzīst, ka man pietrūkst `07 vasaras sajūtu. Un es zinu, ka neko nav iespējams pagriezt atpakaļ un izdzīvot vēlreiz, var būt tikai citādāk un pat labāk, bet.. Plānā vasarai varētu ietilpt jebkāda veida prātīguma atmešana, dzīve jau tomēr mums ir tikai viena, par to es pēdējā laikā jau vairākkārt pārliecinos.

Where you are the one, the one,
That lies close to me.
Whispers, "Hello,
I've missed you quite terribly."
I fell in love, in love,
With you suddenly.
Now there's no place else,
I could be, but,
Here in your arms.

un jā - daudz laimes, Latvija!

Šodienas daļas līdz šim brīdim (respektīvi šīrīta) ietvaros mani piemeklēja dažnedāžādas filozofiska rakstura pārdomas. Diezin vai es lielāko daļu atceros, bet tobrīd likās nozīmīgi. Bijām koforencē par vardarbību virtuālajā vidē. Sākotnēji likās ļoti interesanti un pat daudzsološi, vairāku referātu lasījumi man tiešām patika, būtībā pat ietekmēja, likdami aizdomāties par to, cik ļoti sabiedrību ietekmē internetā redzētais un dzirdētais. Patiesībā mums pat grūti apzināties, cik ļoti dažādas vardarbības un citu virtuālajā vidē redzētu darbību radītais ietekmē mūsu zemapziņu. Un te pat nevajag runāt par gadījumiem, kad pusaudži, pārspēlējušies dažādas agresīva rakstura jeb "izklaidēšanās nogalinot" datorspēles nogalina/agresīvi izrīkojas ar vienaudžiem. Grūti apzināties, ka problēmas, ko rada internets patiesībā ir lielākas, nekā mums šķiet, gluži kā aisberga neredzamā daļa.
Pametām konforenci pēc ~pusotras h, devos uz centra veikaliem, nonācu pie iknedēļas secinājuma, ka labi iepirkties lielākoties iespējams tikai ārzemēs, Lv ej, kur gribi, meklē, ko gribi, viss astronomiskās cenās un bieži vien ļoti apšaubāmā kvalitātē.
Atgriežoties pie konforences, sēžot LU lielajā aulā, nē, patiesībā jau ieejot LU galvenajā ēkā, pēkšņi atmiņā atausa viss ar Dziesmu svētku skatēm tur piedzīvotais. Laikam tāpēc, ka visapkārt tiek runāts par svētku tuvošanos/skatēm, bet pēkšņi atcerējos visu, visu. Pašas pirmās reizes `05 gada Dziesmu svētkos, kad izcīnītais GrandPrix likās kaut kas neiespējams, kā mēs pirms uznāciena stāvējām nobijušās gaitenī, kā cīnījāmies, lai sevi parādītu maksimāli labāk. Tāpat arī pagājušos pieaugušo Dziesmu svētkus, kur GP bija pat vairāk negaidīts, kā iepriekš, tomēr visi konkurenti bija pieaugušo kori. Rezultātu gaidīšana, danču klubs, aaaaai, vienas no labākajām atmiņām man ar to visu saistās. Tāpēc tikai tagad tā īsti sāku apjaust, cik ļoti man pietrūkst/pietrūks kora, jo šobrīd lielajā aizņemtībā pat neliekas, ka es tur neesmu, vienkārši neliekas nekas. Saprast to var tikai skatoties uz bildēm un neredzot tur sevi vai apmeklējot koncertu skatītāja lomā.

Šodien paņēmu brīvdienu, nodošos angļu valodas prezentācijai/kd. Viens labums no pārspīlētās mācīšanās brīvdienās tomēr ir - tagad pēc tādu grāmatu kalna un informācijas apjoma pievarešanas vairs nekas neliekas īpaši grūts. Protams, prezentācijai vajadzēs diezgan piepūlēties, lai viss noritētu gludi, tomēr nu jau iestājies neliels mieriņš, šķiet, ka es varētu kalnus gāzt mācību ziņā bez bailēm. Vakardien laikam viss bija nostājies manā pusē - man tika pat ļoooti normāli jautājumi, cerams, ka vērtējums atbildīs cerētajam un es nebūšu kaut ko pārpratusi (tfu, tfu, tfū).
Liekas mazliet nereāli, ka tūlīt būs beidzies 1. kurss, tūlīt būs sesija, tūlīt būs Portugāle. Laiks skrien pārāk ātri. Pēdējo dienu lielākā atziņa - nekur nav tik labi kā mūsdienās, nedod dievs, viduslaiki/reformācija/apgaismība & stuff.

Tās ir kaut kādas šausmas, ko es cenšos izdarīt kopš 4dienas vakara, pie tam ne visai sekmīgi. 4dien pieķēros pirmajai no 5 vēstures grāmatām ar diezgan lielu pārlīecību 5dien, 6dien un 7dien lasot/konspektējot visu perfekti iemācīties. Jau vakar vakarā es sapratu, ka esmu izvēlējusies neiespējamo misiju. Protams, tūlīt iešu turpināt lasīt, šoreiz gan liekot malā konspektu un cenšoties vienkārši izlasīt/atcerēties, citādi.. es pat nezinu, kas būs citādi. :D katrā ziņā, pat pirms vidusskolas eksāmeniem es tik traki nemācījos.
Ārā, protams, ir perfekts laiks, vienīgais, ko es no tā varēšu gūt - svaigais gaiss no atvērtā loga un lidmašīnu vērošana.

Daudzām lietām ir tik grūti saņemties, vajā kaut kāda baiļu sajūta un miljons izstrādātu x plānu domās.
TIIIK ļoti es ceru uz visu savu plānu izdošanos, ka nepieļauju pretēju variantu.