Šodienas daļas līdz šim brīdim (respektīvi šīrīta) ietvaros mani piemeklēja dažnedāžādas filozofiska rakstura pārdomas. Diezin vai es lielāko daļu atceros, bet tobrīd likās nozīmīgi. Bijām koforencē par vardarbību virtuālajā vidē. Sākotnēji likās ļoti interesanti un pat daudzsološi, vairāku referātu lasījumi man tiešām patika, būtībā pat ietekmēja, likdami aizdomāties par to, cik ļoti sabiedrību ietekmē internetā redzētais un dzirdētais. Patiesībā mums pat grūti apzināties, cik ļoti dažādas vardarbības un citu virtuālajā vidē redzētu darbību radītais ietekmē mūsu zemapziņu. Un te pat nevajag runāt par gadījumiem, kad pusaudži, pārspēlējušies dažādas agresīva rakstura jeb "izklaidēšanās nogalinot" datorspēles nogalina/agresīvi izrīkojas ar vienaudžiem. Grūti apzināties, ka problēmas, ko rada internets patiesībā ir lielākas, nekā mums šķiet, gluži kā aisberga neredzamā daļa.
Pametām konforenci pēc ~pusotras h, devos uz centra veikaliem, nonācu pie iknedēļas secinājuma, ka labi iepirkties lielākoties iespējams tikai ārzemēs, Lv ej, kur gribi, meklē, ko gribi, viss astronomiskās cenās un bieži vien ļoti apšaubāmā kvalitātē.
Atgriežoties pie konforences, sēžot LU lielajā aulā, nē, patiesībā jau ieejot LU galvenajā ēkā, pēkšņi atmiņā atausa viss ar Dziesmu svētku skatēm tur piedzīvotais. Laikam tāpēc, ka visapkārt tiek runāts par svētku tuvošanos/skatēm, bet pēkšņi atcerējos visu, visu. Pašas pirmās reizes `05 gada Dziesmu svētkos, kad izcīnītais GrandPrix likās kaut kas neiespējams, kā mēs pirms uznāciena stāvējām nobijušās gaitenī, kā cīnījāmies, lai sevi parādītu maksimāli labāk. Tāpat arī pagājušos pieaugušo Dziesmu svētkus, kur GP bija pat vairāk negaidīts, kā iepriekš, tomēr visi konkurenti bija pieaugušo kori. Rezultātu gaidīšana, danču klubs, aaaaai, vienas no labākajām atmiņām man ar to visu saistās. Tāpēc tikai tagad tā īsti sāku apjaust, cik ļoti man pietrūkst/pietrūks kora, jo šobrīd lielajā aizņemtībā pat neliekas, ka es tur neesmu, vienkārši neliekas nekas. Saprast to var tikai skatoties uz bildēm un neredzot tur sevi vai apmeklējot koncertu skatītāja lomā.
Pametām konforenci pēc ~pusotras h, devos uz centra veikaliem, nonācu pie iknedēļas secinājuma, ka labi iepirkties lielākoties iespējams tikai ārzemēs, Lv ej, kur gribi, meklē, ko gribi, viss astronomiskās cenās un bieži vien ļoti apšaubāmā kvalitātē.
Atgriežoties pie konforences, sēžot LU lielajā aulā, nē, patiesībā jau ieejot LU galvenajā ēkā, pēkšņi atmiņā atausa viss ar Dziesmu svētku skatēm tur piedzīvotais. Laikam tāpēc, ka visapkārt tiek runāts par svētku tuvošanos/skatēm, bet pēkšņi atcerējos visu, visu. Pašas pirmās reizes `05 gada Dziesmu svētkos, kad izcīnītais GrandPrix likās kaut kas neiespējams, kā mēs pirms uznāciena stāvējām nobijušās gaitenī, kā cīnījāmies, lai sevi parādītu maksimāli labāk. Tāpat arī pagājušos pieaugušo Dziesmu svētkus, kur GP bija pat vairāk negaidīts, kā iepriekš, tomēr visi konkurenti bija pieaugušo kori. Rezultātu gaidīšana, danču klubs, aaaaai, vienas no labākajām atmiņām man ar to visu saistās. Tāpēc tikai tagad tā īsti sāku apjaust, cik ļoti man pietrūkst/pietrūks kora, jo šobrīd lielajā aizņemtībā pat neliekas, ka es tur neesmu, vienkārši neliekas nekas. Saprast to var tikai skatoties uz bildēm un neredzot tur sevi vai apmeklējot koncertu skatītāja lomā.