Vakar vedot brāli & bariņu viņa klasesbiedru no baļļuka, sapratu, ka man diezgan ļoti pietrūkst mans 16-17gadu laiks. Nu labi, tagad varbūt es runāju kā omīte, neko diži vecāka jau neesmu, bet šķiet, ka šobrīd es esmu daudz pieaugušāka un prātīgāka. Un patiesību sakot, man no tā gribētos tikt vaļā, vairāk paālēties, padaudzīties, vienkārši atkal padzīvot tā, kā sešpadsmit/septiņpadsmit gadu laikā. Tagad ir augstskola, tiesības un vairāk iespēju/atļauju visu, ko vien ienāk prātā darīt, varbūt arī tapēc vairs nav TĀ. Katrā ziņā vakar nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst lavīšanās ārā vēlu vakarā, nenākšanas mājās noteiktajā laikā, visādas atrunas, zem kurām slēpjas pastaigas&vēli saulrieti. Jā, laikam beidzot man arī jāatzīst, ka man pietrūkst `07 vasaras sajūtu. Un es zinu, ka neko nav iespējams pagriezt atpakaļ un izdzīvot vēlreiz, var būt tikai citādāk un pat labāk, bet.. Plānā vasarai varētu ietilpt jebkāda veida prātīguma atmešana, dzīve jau tomēr mums ir tikai viena, par to es pēdējā laikā jau vairākkārt pārliecinos.
Where you are the one, the one,
That lies close to me.
Whispers, "Hello,
I've missed you quite terribly."
I fell in love, in love,
With you suddenly.
Now there's no place else,
I could be, but,
Here in your arms.
un jā - daudz laimes, Latvija!
Where you are the one, the one,
That lies close to me.
Whispers, "Hello,
I've missed you quite terribly."
I fell in love, in love,
With you suddenly.
Now there's no place else,
I could be, but,
Here in your arms.
un jā - daudz laimes, Latvija!