Beidzot esmu mājās, Spānijā man ārkārtīgi patika, tomēr nekas nevar būt labāks par atgriešanos mājās, pārņem tik laba sajūta- te viss ir pazīstams un drošs, te ir mājas, miera osta. Tomēr šoreiz ir kaut kā dīvaini- es vienmēr, vienmēr līdz pat šim gadam savos uzskatos biju patriotiski noskaņota, es biju pārliecināta, ka lai arī kas, Lv taču ir forši, te ir mājas, te ir draugi, radi, visi ir zināmi, savējie. Laikam arī šajā uzskatā es dzīvoju kaut kādā idealizētā burbulī ar idejām, ka ja labi grib, var būvēt skaistu dzīvi arī ne no kā- tur, kur apkārt tev nesniedz visu uz paplātes, jo te taču es vienmēr esmu bijusi, te ir bijuši savējie, viss līdz šim ir bijis labi. Bet jo vairāk es dodos ārpus Lv, un pēdējos gados tas noticis īpaši bieži un dažādos virzienos, iepazīstu jaunas kultūras, uzskatus, dzīvi, cilvēkus, es saprotu, ka Lv man sāk palikt par šauru. Jā, te ir mājas, kas vienmēr būs manas mājas, lai kurā pasaules malā es arī nebūtu un tās vienmēr būs mājas, kurās gribēšu atgriesties un paslēpties no pasaules, bet laikam ir pienācis brīdis, kad mans idealizētais burbulis ir pārsprādzis pavisam. Vakar atgriežoties es vienkārši sapratu, ka te ir šauri, pat nospiedoši. Māju un dzimtenes sajūta ir vienīgais, kas mani te tur, par izglītību pamtīgi aplauzos jau pagājušajā semestrī. Lai ieelpotu pavisam dziļi, vajag apziņu, ka apkārt ir plaša pasaule, kas paver milzu iespējas, nevis maza teritorija, kurā norobežoties ar "gan jau kādreiz viss būs labi" un strādāt dienu un nakti par grašiem. Tas ir dīvaini man pašai attiecībā pret sevi, jo mani uzskati, kuri šķita nemainīgi, ir mainījušies ļoti strauji, tomēr, jā, lai gan es zinu, ka vienmēr atgriezīšos mājās, esmu arī sapratusi to, ka savu nākotni daļēji gribu būvēt ārzemēs- lai ko arī neteiktu, tomēr gan attieksme, gan uzskati daudzviet citur man ir daudz pieņemamāki- šejienes konstruktīvisms ir pārāk nospiedošs, to Spānijā konstatēju vairākkārt.
Katrā ziņā mans šībrīža 'es' ir ļoti apjucis- kārtējo reizi mainās uzskati un rodas jaunas idejas, kaut kas mainās - gudrie filozofi varbūt to sauktu par kaut kādas jaunas pilngadības sasniegšanu - jūtos brīvi un patiešām tā, it kā manā priekšā būtu visa pasaule, kas tā vien sauc lekt iekšā. Varbūt tā ir iedvesma, varbūt kas cits, bet man patīk.
Katrā ziņā mans šībrīža 'es' ir ļoti apjucis- kārtējo reizi mainās uzskati un rodas jaunas idejas, kaut kas mainās - gudrie filozofi varbūt to sauktu par kaut kādas jaunas pilngadības sasniegšanu - jūtos brīvi un patiešām tā, it kā manā priekšā būtu visa pasaule, kas tā vien sauc lekt iekšā. Varbūt tā ir iedvesma, varbūt kas cits, bet man patīk.
Vakar nedaudz (vairāk kā nedaudz) sajutos kā filmās, kad viņš tieši 24.00 atbrauca mani satikt un atkalredzēšanās brīdis bija kas līdzīgs romantisko filmu lidostu skatiem, kad pārītis viens otram skrien pretī cauri pūlim. Mums gan nebija ne lidostas, ne pūļa, tikai tumšs pagalmas un laternas, tomēr atkalsatikšanās sajūta bija necerēti laba. <3
Jāsaņems un jāelektronizē mana mazā ceļojuma dienasgrāmata.