Wāaaaa, un šodien ir sajūta, ka esmu kaut kādā ziņā no jauna piedzimusi, vai vismaz mēs esam no jauna piedzimuši. Jā, drīzāk mēs kā attiecību modelis esam no jauna piedzimuši. Laikam jau tādi pārbaudījumi/grūtības, kuru procesā liekas, ka dzīvei pārvilkta melnā līnija, liek izvērtēt visus par un pret, atcerēties labo un slikto, saprast, kas ir svarīgi un kas nav. Patiesībā šādas situācijas (superkašķi&nerunāšana) liek saprast otra svarīgumu un novērtēt to, kas mums ir. Jo šodien jau es jūtos kā 7.debesīs un varētu raudāt no laimes. :)
________________________________________
Īsumā par šodienu-
cēlos kā jau turpmākos pirmdienas rītus 6.30, lai pusaizmigusi un neapmierināta dotos uz vilcienu un jau 8.30 būtu auditorijā. Pirmā lekcija bija kaut kas vairāk kā garlaicība un nemitīga pulkstenī skatīšanās, jo, manuprāt, pasaulē nav nekā garlaicīgāka par teorijām un to atreferējumiem. Gara acīm vērojot sevi jau nākamās lekcijas beigās vai pat jau dodoties mājup, saņēmu burvīgu sms no Ch ar piedāvājumu doties uz Maķīti, jo, kā izrādījās, arī viņam viss bija beidzies jau 9.30 (ha!). Man, redz, divreiz nav jāsaka (lai kas tas arī nebūtu, esmu ievērojusi, ka dažādiem piedāvājumiem piekrītu ātri. Un varbūt, ka tas nemaz nav labi.) tāpēc jau pēc brīža biju centrā. Vāaai, un diena tikai sākās - burvīgs, SILTS (!!) laiks, Vecrīga, skats uz Brīvības pieminekli un patukšs Maķītis sāka mūsu pozitīvo dienas daļu. Galu galā, sapriecājušies par atvasaru un foršo pusdienlaiku, devāmies mājās pagulēt/pačillot. >:]