ES esmu apmulsusi kā pirms pāris gadiem. Ir tik grūti būt atkal vienai. Tas mudina uz rakstīšanu, diemžēl vēl vairāk uz domāšanu. Gribas justies lielai, jo pēdējā laikā esmu sapratusi, ka mani gadi nemaina manu LIELUMU.
Domas par nēkotni mierina un tirda. Nevaru beigt domāt par to kam es esmu, kas es būšu, vai vispār vēl ir vērts būt. Es mītu nākotnē, es tai dzīvoju....................un tai es mirstu.