Kur paliek izsmeltais?
Es esmu tukša aka. No manis smelts un smelts, dienām, mēnešiem, gadiem. Visu dienu mani žāvējusi saules gaisma un pēdējo miklumu pievakarē uzlaizījušas sīkumainās skudras. Ir nakts un tagad viss ir klusu. Nav smēlēju, nav žāvētāju, nav laizītāju. Ir tikai sausums. Kas mani piepildīs? Vai piepildīs? Miegs? Sapnis? Cerības uz rītu? Ticība sev? Spīts? Kā tas nāk, ka allaž atrodas, ko no manis smelt?