La Traviata
Es skrienu cauri sasalušai pilsētai īsā, puķotā kleitiņā līdz durvīm, kurās šovakar gribas patverties. Tur stāv viņš. Viņš vaicā pēc maniem dokumentiem, un es mulsi kratu kabatas. Es rādu viņam kredītkartes, vizītkartes, viedkartes, atlaižu kartes, kodu kartes. Kam gan tās der? Es saku - man vairs nav 16... viņš purina galvu... es lūdzu, lai viņš skaita grumbas manā sejā... viņš purina galvu... pa visu ielu saucu nepiedienīgo skaitli, kas atbilst manis nodzīvotajiem gadiem... Blakus kāds iesvilpjas - cik, cik? Bet man ir vienalga...
Apsargs pielaižas. Es metos iekšā teju pa aizvērtām durvīm. Es tveru pēc zaļi rūgtā dzēriena, par kura cenu es neviļus sāku kaulēties, jo esmu aizmirsusi, ka Latvijā nekaulējas... nu lai jau, lai jau iet - man vienalga cik tas maksā...
Par vienu latu uzsaucu draudzenei krāniņdeju sarkanos šortos... jo dzīvei vienmēr vajag vairāk krāsu. Es vaicāju pēc šortiem ar zivtiņām. Tie šovakar dejo uz skatuves.
Kolēģis mani nepazīst un vēlāk taisnojas - man neesot augstpapēžu kurpju... Man ir basas kājas. Tāpat kā citiem. Un smiltis.
Mani pazīst pagātnes seja, kurai gribas pieglausties, jo to biju radusi redzēt tuvumā vismīļākajai sejai...
Vēl viena pagātnes seja un vēl viena...
Mēs runājam. Viņš skaita sekundes un saka, ka to nekad nav bijis vairāk par piecām. 8,9, 10 un 15... līdz nākamai reizei... varbūt būs vēl vairāk... reiz es viņam devu spēlēt savu tumšzilo basģitāru. Tā joprojām ir skaista un joprojām mana.
Es runāju ar nākamo. Viņam devu spēlēt balto basģitāru. Šovakar viņš spēlēja melnu. Esot uzticamāka par draugiem un draudzenēm... es veikli pārcilāju - ģitāra - sieviešu dzimte, bass - vīriešu... basene -sieviešu, viņš saka...
Es pamāju ar sirdi visām pagātnes sejām, jo zinu, nākamreiz tās mani vairs nepazīs...
Es metos ārā cauri pilsētai, ielās, gaismās, trepēs, bēniņos, sapņos...
La Traviata. Tā bija viņa, kas dziedāja - es gribu iet bojā baudu mutulī. Pēc nedēļas es kļūstu par blondīni.