To vārda nelatvisko pusi es biju domājusi tādā ziņā, ka viņš nav pašu letiņu izdomāts, bet gan atvasināts no citu tautu vārdiem. Nu, vai Tu spēj iedomāties, ka angļu Džons būtu radies no letiņu Jāņa, kurš vēl radies nebija, kad jau pilna pasaule Džoņu staigāja, nu? :)) Vnk šito es mūžam atcerēšos no kādas vēstures stundas. Mums bija tāda forša vēstures skolotāja, kas mācēja stundu atdzīvināt ar visādiem pigoriem. Vienreiz viņa nevis māca mums vielu, bet pieķeras kaut kādai vēsturiskai niansei. Tās kontekstā viņa apsolīja ielikt labu atzīmi tam, kurš nosauks vienu īstu latviešu vārdu. Visiem, kas nebija pareizi, viņa minēja pirmavotus + atvasinājumus, kas radušies, pirms vēl letiņi pārņēmuši tā vārda lietojumu. Beigās tur bija vesela jūra tradicionālo vārdu, kas neizturēja nekādu kritiku. Beigās vienu atradām. Guna, ja nemaldos. Vot, neatceros. Atceros tik to šarādi, kad neviens, neviens nederēja.
Ok, var arī tā, bet tas galu galā novedīs līdz Indoeiropiešu kultūrai. Katrs vārds jau ir cēlies vai aizgūts no kāda cita vārda. Un šādā kontekstā raugoties, īsto pirmavotu nemaz nevar noteikt. Jānis vai Oskars ir tradicionāli vīriešu dzimtes latviešu vārdi jau vairākās paaudzēs. Teiksim, Patrīcija vai Kristiāns noteikti mazāk sakņojas mūsu kultūrā, ja saproti to domu. Bet vismaz ar vēstures skolotāju Tev bij' paveicies. Vēsturi vispār nevar sakarīgi pasniegt bez pigoriem un aizraujošiem stāstiem. Citādi neiesēžas atmiņā. Šis nu tam ir spilgts piemērs.
Mhm. :) Patiesībā bija tā, ka līdz tai skolotājai man vēsture likās tukša laika nosišana, kas var interesēt tikai rūdītus nūģus. Līdz ko viņa sāka mācīt, tā jau ar pirmajām stundām tā lieta aizgāja. Vnk viņa vienmēr prata atrast interesantus stāstus, kas nav iekļauti mācību grāmatās un ko tikai interesējoties padziļināti par konkrēto personāžu vai notikumu varētu uzzināt. Ja vēl ņem vērā, ka mācību stundu laikā mēs mūvijus skatījāmies un gājām ekskursijās pie lietiskajiem vēstures pierādījumiem, tad nav nekāds pārsteigums, ka vēsture tolaik bija viens no maniem iecienītākajiem mācību priekšmetiem, ko gaidīju ar nepacietību.
Bet tā jau ir ar visu. I mean PILNĪGI visu. Tas pats attiecināms uz ķīmiju, bioloģiju, fiziku, matemātiku, mūziku. Jebko. Skolotājs ir tas, kas spēj attiecīgo priekšmetu padarīt aizraujošu vai otrādi - nāvīgi garlaicīgu. Burtiskā nozīmē. Jo neviens jau neuzsver atbildību, kas nāk līdzi. Iespējams, kāds klasē sēdošais, kam ir nags uz vienu vai otru priekšmetu, nekad tā arī neaizies pa tām sliedēm, ja sastapsies ar nepareizu veidu, kā attiecīgais mācību priekšmets tiek pasniegts.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jānis vai Oskars ir tradicionāli vīriešu dzimtes latviešu vārdi jau vairākās paaudzēs. Teiksim, Patrīcija vai Kristiāns noteikti mazāk sakņojas mūsu kultūrā, ja saproti to domu. Bet vismaz ar vēstures skolotāju Tev bij' paveicies. Vēsturi vispār nevar sakarīgi pasniegt bez pigoriem un aizraujošiem stāstiem. Citādi neiesēžas atmiņā. Šis nu tam ir spilgts piemērs.