Pilota memuāri.

almighty_j

17.10.16 20:39

Ir tā pretīga sajūta, ka visu laiku skrien pa dzīvi kā aptracis, apdarot kaut kādus mazos sūddarbiņus, visādus citiem nepieciešamus sīkumus un figņas, kas prasa laiku, zināmu piepūli, plānošanu, mazliet pat naudas, bet nekādu peļņu un atdevi nenes.
Mūžīgi kāds rūteris jāpieķīlē, AutoCADs neiet, kādā rozetē nav elektrības vai tā jāpārvelk, bet sīkumos, SĪKUMOS. Ne sūda tur nenopelnīt, bet ko padarīsi - visi savējie, visiem vajag, sities kā traks riņķī.

Vai es kaut ko no tā visa gribu?
Reāli?
Ne druskas.
Ne grama.
NEKO.
Un vienlaikus šķiet - nu bet kaut šaujies, nu vajag viņiem tās lietiņas, vajag.


Šodien kaut kā jūtos izbesījies.

• 3 jau ziņoja.
• Gribu ziņot!

• termostats

  17.10.16 21:13

  

  Ja vien tur pretim nav gadījums, kurā cilvēks objektīvi kaut ko nesaprot (teiksim, tā ir 70+ gadīga ome ar to rūteri), un ja tie tiešām ir savējie (kas sapratīs, ka dzieeeeeasma ir bla bla bla), tad daļu var vienkārši atšūt, bet daļai iedot "makšķeri", t.i. pareizos atslēgvārdus, ar kuriem azotē tad doties uz iecienīto meklētājservisu vai veikalu.
  
  Ieguvēji būs visi, gan tu, jo paliksi par santīmu brīvāks, gan cilvēks otrā galā, jo būs kaut ko apguvis. Tagad tu raujies uz visām pusēm, katram esi izdalījis pa pirkstam, kurā kost, un brīnies, ka šie pa visiem tev norauj abas rokas. :D
  

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • morphine

    17.10.16 21:14

    

    Tieši tā!

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • almighty_j

    17.10.16 23:06

    

    Jā, kaut kā stulbi.
    Nav jau pirmā reize, kad pieķeru sevi šādā bedrē (situācijā).
    Parasti izdodas visu saplānot tādā veidā, ka daudzmaz izdodas ierakstīties pašam savos plānos, bet tādas situācijas atkārtojas atkal un atkal, un šoreiz kā reizi man izteikti riebjas.
    Tieši tāda sajūta arī ir - ka pamazām rauj rokas nost. :/
    
    

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais