![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ož, ka šis būs viens no tiem vakariem - un tādu ir bijis ne mazums - kurā atkal saprast, ka cita starpā nesaprotu arī cilvēkus, BIG TIME. As in, ir tā saujiņa ļaužu, kurus, lai cik adekvāti vai neadekvāti tas būtu, varētu saukt par savējiem un ar kuriem vismaz iespējams [quote] NORMĀLS [unquote] kontakts. Kas ir 'normāls', vai ne? Being on the same page, if u will.
Dīvaiņi? Nē, es tā neteiktu. Vienkārši - no kura gala mēra.
Un tad ir tā pasaule tur, ārā. Pasaule pilna ar cilvēkiem un situācijām, kas katru dienu atgādina, ka visi mani pieņēmumi ir tufta. Ka es ne visai gribu tur dzīvot. Acīmredzot. Un kāpēc ir forši dzīvot intravertā burbulī? Jo tur viss ir loģisks. Tur viss ir saprotams. Vismaz pašam priekš sevis. Vismaz sajūtas dēļ, ka tur tu tiec galā, pat ja tas līdzinās skrējienam kāmīša ratā. Maza, bet tomēr pasaule. Bet man nav ne jausmas, kas darās cilvēku galvās tur, ārā. Kā viņi domā, ko gaida. Katrs pretimnācējs ir balta lapa, sorry. Un kā ir lasīt baltu lapu? Nekā. Tur nekas nav uzrakstīts! Ir, bet man nav intuīcijas vai kādas-nu-tur-melnās-maģijas, lai to saprastu.
Kas tu tāds esi? Es nezinu.
Kas tu tāda esi? Es nezinu.
Kāpēc tu tāds esi? Es nezinu.
Un telepātija mums šajā modelī diseiblojuši. Nice. Tas ir sliktāk par nespēju lasīt. Nākamais līmenis būtu aizsiet acis, aizbāzt ausis un paņemt rokā balto spieķi. Pasaule šķistu vēēēēl tiiiiik daudz reižu saprotamāka. Pasaule, kas jau tāpat man rada aizvien mazāk un mazāk jēgas. Pēc 30 robītām šķita, ka būtu vajadzējis kaut ko iemācīties, bet viss, ko es zinu - man šī planēta ar būtnēm uz tās izskatās pēc savienoto haosa trauku eksperimenta.
Not my night, definitely.
Dīvaiņi? Nē, es tā neteiktu. Vienkārši - no kura gala mēra.
Un tad ir tā pasaule tur, ārā. Pasaule pilna ar cilvēkiem un situācijām, kas katru dienu atgādina, ka visi mani pieņēmumi ir tufta. Ka es ne visai gribu tur dzīvot. Acīmredzot. Un kāpēc ir forši dzīvot intravertā burbulī? Jo tur viss ir loģisks. Tur viss ir saprotams. Vismaz pašam priekš sevis. Vismaz sajūtas dēļ, ka tur tu tiec galā, pat ja tas līdzinās skrējienam kāmīša ratā. Maza, bet tomēr pasaule. Bet man nav ne jausmas, kas darās cilvēku galvās tur, ārā. Kā viņi domā, ko gaida. Katrs pretimnācējs ir balta lapa, sorry. Un kā ir lasīt baltu lapu? Nekā. Tur nekas nav uzrakstīts! Ir, bet man nav intuīcijas vai kādas-nu-tur-melnās-maģijas, lai to saprastu.
Kas tu tāds esi? Es nezinu.
Kas tu tāda esi? Es nezinu.
Kāpēc tu tāds esi? Es nezinu.
Un telepātija mums šajā modelī diseiblojuši. Nice. Tas ir sliktāk par nespēju lasīt. Nākamais līmenis būtu aizsiet acis, aizbāzt ausis un paņemt rokā balto spieķi. Pasaule šķistu vēēēēl tiiiiik daudz reižu saprotamāka. Pasaule, kas jau tāpat man rada aizvien mazāk un mazāk jēgas. Pēc 30 robītām šķita, ka būtu vajadzējis kaut ko iemācīties, bet viss, ko es zinu - man šī planēta ar būtnēm uz tās izskatās pēc savienoto haosa trauku eksperimenta.
Not my night, definitely.
Bet tā teorija ir vienkārša - Latvijā ir kaut kāds skaits (varētu būt līdz 10k) cilvēku, ar kuriem tā kā varētu atrast kopīgu valodu. Nu tad no šī pulciņa vajag savākt kādus 5-10 un ar to pilnībā pietiek.
Vēl, protams, ir vērts sakārtot savu dzīvi tā, lai nebūtu jāstrādā kopā ar idiotiem, jālieto sabiedriskais transports, jāiet cauri centrālajai stacija un tādā garā. Tad vēl jo mazāk gribas uztraukties par citiem.
Kudāāš vairāk par citiem.
So.
Here we are. :)
Ahh, jā, nosacīta izolēšanās no šiem ļaužiem... šajā punktā es ļoti priecājos, ka mana profesija man nespiež būt ofisa žurkai, bet gan diktēju savu laiku un baudāmo vientulību strādājot.
Antisociālie īpatņi, heh. Man joprojām šķiet, ka Rīgā cilvēku ir par daudz, bail iedomāties, kas notiek metropolēs.