Pilota memuāri.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nezinu.
Tas trakākais visā, ka īstenībā somewhat zudis tas prieks, entuziasms dzīvot(ies). Varbūt ziema pie vainas, gaismas trūkums, darba izraisīti regulāri traucējumi miega ciklā, D vitamīns, all the shit my brain is capable of coming up, bet būtiskais visā ir entuziasma trūkums. Kaifs darīt. Vēlme darīt. Gribēšana darīt. Entuziasms kā acumirklīgs salūts, pēc kura zemē gāžas kartona driskas.

Varbūt diena šodien tāda, varbūt garastāvokļa svārstības, varbūt kas. Nezinu. Jāizvelk līdz pavasarim, tad pedāļus pret sauli & power me up, bitches.
  • Lieku uz traucējumiem miega ciklā.
    Man pats darbīgākais, smadzeņu, iedvesmas, motivācijas aktīvākais laiks vienmēr bijis tieši pa nakti (ejot gulēt ap 4-5no rīta), un tad attiecīgi pamostoties ap 14iem. Tāds režīms patika un pašai likās nekaitīgs, tomēr atzīstu, ka krietni biežāk un vairāk bija tieši tādi periodi, kā Tu raksti.
    Tagad naktī guļu, dienā darbojos (jāatzīst gan, ka visbiežāk bez iedvesmas. Mana pūce dienā guļ.) un tādi periodi nav atkārtojušies.
    • Zin, es par 80-90% galvoju, ka Tev ir taisnība! Plus arī Tu esi faktiski vienīgā man zināmā, kas ir dragājusi tādā plusmīnus nakts režīmā. Cēliens parasti parādās pēc divpadsmitiem un ilgst līdz diviem, naktī lūzti nost ap trijiem-pusčetriem, gulēt gribas līdz 11-12tiem. Un tad atkal nevari ieskrieties un mīņājies uz vietas.
      Laikam jau tās piemaksas par nakts darbu nav izdomājuši velti.

      Nepaslinkosi, aprakstīsi savas izjūtas un emocionālos stāvokļus, kādi tie tipiski bija nepareizā miega ciklā?
      IFLā bij' rakstiņš, ka učonnije atraduši veidu, kā nākotnē potenciāli varētu to bioloģisko pulksteni (neironu klasteri) resetot pēc sirds patikas.
Powered by Sviesta Ciba