Mani ir pārņēmis absolūts slinkums un nevēlēšanās kustēties. Droši vien šajā situācijā tas arī ir labākais. Nav jau tā ka nedaru pilnīgi neko, bet ja daru, tad lēnām un tikai tik cik ir spēka. Pie visa klāt vēl tā draņķīgā sajūta ka lauž visu ķermeni un sāp visas maliņas. Šodien piemēram stādīju puķes, gurķojos, cīnījos ar plūmju ražu un staigājos pa mežu. Pēdējais gan nebija prātīgi, jo pamatīgi raustījos pie katra trokšņa un bija tā nelāgā panikas sajūta. Šķiet ka turpmākās pāris nedēļās es kļūšu vēl garlaicīgāka nekā līdz šim.
Bet dzīve jau nav apstājusies, jāmeklē sevī spēks dzīvot tālāk.
Un tagad, manuprāt, ir īstais laiks sākt piepildīt savu sapni par grāmatas rakstīšanu.