par to kas priekšā.
Vispār aizvien biežāk pieķeru sevi vērojam un vērtējam apkārtējos cilvēkus. Un bieži vien sanāk kaut kā nosodoši tas viss. Ļoti daudziem paziņām pēkšņi ir uzradušies vairākas 'otrās puses' vienlaicīgi, ļoti daudzi šķirās un atkal iet kopā. Bet tas viss nav tā vērts!!! Nu labi ir fōrši uz to īso mirkli, kad ar jebkuru ir klikšķis, bet cik ilgi var viens otru mocīt? Un sūdīgākais, ka mocās paši, jo nezin beigās vairs uz kuru pusi skriet.
Es gribu baltas, tīras attiecības ar apkārtējiem.
Tādas bez meliem & visādām citādām figņām.
Un pat ja es vēlreiz/atkal izdegšu, es labāk būšu godīga pret sevi un pats galvenais pret to otro cilvēku. Tāpat kā viņš ir godīgs pret mani. Tagad mēs vienkārši kopā gaidām beigas. Gaidām to mirkli, kad vienam no mums pietrūks spēka. Un tad mēs atkal būsim vienkārši labi draugi. Viņš mani māca staigāt pa zemi, bet es viņam mācu lidot. Mēs esam no divām dažādām pasaulēm, bet mūsu kopīgi nozagtie mirkļi ir tik vienkārši savā patiesumā.
Un, nē, mēs vēl joprojām neesam mīļākie. Mēs vēl tikai meklējam viens otru & iepazīstam, saostamies un pierodam. Un iespējams pat mēs arī nekad nekļūsim par mīļākajiem. Mēs vienkārši būsim viens otram kā patvērums no apkārtējās pasaules.