par senajiem laikiem.
Atceries manu veco klabīti? Tur, kur bija ļoti daudz rakstīts par Viņu.. To, kurā bija sāpes, šķiršanās, salabšana un tam visam cauri neizmērojama mīlestība no manas puses...
Tagad es reizēm pārlapoju vecos ierakstus, lai neaizmirstu, kā tas toreiz bija. Bet viss ir ļoti mainījies. Pirms kāda laika, kad vēl šķita ka Viņš bija tas īstais/vienīgais/neaizmirstamais un mans pacietības mērs bija pārpārēm pilns es piezvanīju un izaicināju cilvēku uz sarunu, jo lai vai cik ilgu laiku mēs viens ar otru nebijām runājuši/redzējušies, mūs tomēr vieno un vienmēr vienos mūsu dēls, kuru viņš nebija redzējis vairākus gadus. Gadus kurus es pavadīju divos stāvokļos - vai nu eksistējot vai smagi uzdzīvojot... Tad nu lūk, tagad kožu pirkstos, jo man priekš sevis šo tikšanos laikam vajadzēja jau sen. Lai saprastu ka es turos pie kaut kādām muļķīgām atmiņām un iedomu tēliem.. Viss ir mainījies - es esmu izaugusi no viņa, un viņš man šķiet tik tāls un nevajadzīgs. Tikai tagad ir mirklis kad bērnam vajag Tēti, un es viņam to neliegšu.
Tad nu lūk mīļie - arī no mīlestības var izaugt, pareizāk sakot - mīlestību var pāraugt. Tagad mēs esam pieaugušāki, mēs viens otru uztveram savādāk & spējam novērtēt situācijas reālāk.
Tagad ir laiks iet tālāk, augt, priecāties, DZĪVOT!