vakar vakarā izdevās uz pāris stundām aizbraukt uz savu mieraostu.
ārpus rīgas, kur sniegs ir vairāk un baltāks. ārpus realitātes. tur kur es varu runāt pati ar sevi un būt es pati vēl vairāk nekā esmu šeit. tur, tur kur ir labi & māju smarža un sajūtas. kur siltumu dod nevis radiātōrs, bet ar malku kurināma krāsns, kurai malku skaldījušas manas rokas. tur, kur ir mana sirds.

un vispār es ar šito mēģinu sevi mierināt - nav jau tik traki. nu būs vēl lielāka 'krīze', būs kur braukt dzīvot. būs mežs kur sēnes & ogas lasīt. būs dārzs kur nepieciešamo izaudzināt. viss būs! un tad es varēšu darīt visu ko sirds vēlas - rakstīt, gleznot, apgūt arābu valodu līdz galam, utt.

bet pagaidām strādājam.
un baudam katru dienu it kā tā būtu pēdējā.

bū, jaukie!