Kā notika reģistrēšanās
Tā nu februāra vidū es aizgāju reģistrēties.

Pirmajā piegājienā es dabūju divas lapas "informatīvā materiāla" un piekodinājumu atnest izglītības dokumentus pēc nedēļas, kad arī būšot gatava apliecība. Tas bija pirmais pārsteigums – par jebko reģistrēties nedrīkst un jābūt izglītībai attiecīgajā jomā, bet kas būtu, ja es savu arodu būtu apguvis pašmācības ceļā, to es gan nezinu.

Otrajā piegājienā patiešām saņēmu apliecību, kurā bija mans vārds un personas kods. VID birokrātija pārsteidza. Sākumā no numuriņu mašīnas paņēmu numuriņu lodziņam, kurš atbild par reģistrēšanos. Pēc apliecības saņemšanas mēģināju uzdot jautājumu, bet mani noraidīja uz konsultāciju lodziņu. Nācās iet atpakaļ, spiest pogu aparātā, dabūt papīru ar numuriņu konsultācijām, iet pie konstultāciju lodziņa. Tur man patiešām laipni atbildēja uz jautājumiem par informatīvo lapu tekstu (teikšu godīgi, nekādas skaidrības man nebija, bet par to vēlāk). Tā kā man likās izdevīgi pieteikties fiksētajam ienākumu nodoklim, gibēju to nokārtot, bet izrādījās, ka tas nav iespējams, un atkal jāņem numuriņš un jāiet uz trešo lodziņu, kurš šoreiz domāts dokumentu iesniegšanai. Tur uzrakstīju papīru un iesniedzu. Tas šoreiz bija viss.

Birokrātiskā skraidīšana no vienas darbinieces pie otras ir liels trūkums! Varbūt mani ir samaitājušas bankas, bet ja to visu organizētu, teiksim, Hansabanka – visas lietas varētu nokārtot pie vienas darbinieces bez nekādas idiotiskas skraidīšanas, vai tas būtu fiksētais nodoklis vai EDS, pie tam darbinieces pašas piedāvātu man šīs iespējas. Un atšķirība ir tā, ka bankas man palīdz rīkoties ar naudu, bet VID jēga ir manu naudu savākt sev! Droši vien būtu tikai loģiski, ja VID censtos padarīt apkalpošana pēc iespējas ērtāku, kaut gan ko es zinu.

Nākošajā rakstā par fiksēto nodokli, informatīvajiem materiāliem utt.