aleksandra
smilškastē
1/7/12 01:48 am
Šovakar mani apbur šī puiša balss - James Blake [Limit to your love, arī The Wilhelm Scream un šis tas cits]1/6/12 04:39 pm
svētki
Lai gan mani Ziemīši [arī Lieldienas] ir svētki, kuros neviens atklātnītes un sms man nesūta, tomēr ir arī vairākas priekšrocības tos svinēt pēc jokainā un mazliet atpalikušā pareizticīgo kalendāra. Tā, piemēram, šogad dāvanas devos veikalos skatīties, kad tie teju cilvēku pustukši (salīdzinājumā ar dāvanu drudzi decembrī) un atilaides aizvien pieņemas sparā. Turklāt parasti janvāra sākumā ir lielākas izredzes uz sniegu...protams, ar izņēmumiem 8)
Tā, nu,
šodiena nesmaržo ne pēc skujām, ne svecītēm, ne piparkūkām, mandarīmiem vai
rosola, toties skan Elviss, glāzē dzirkst kola ar ledu un sirsniņa gatavojas
Mēness ielai.
1/2/12 03:50 pm
ļoti ceru, ka šodiena nepaliks atmiņā ar "gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr".
12/23/11 12:43 am
teju katru vakaru vedu savu sirsniņu gulēt - nodziedu kādu dziesmiņu, pastāstu pasaciņu, iemācu lūgšaniņu, arī vienkārši pacienāju ar vīna glāzi. tā satinas un mierīga dodas saldi dusēt.
taču atnāk rīti, ak tie briesmīgie rīti, kad sirsniņa pamostas saplosīta un nederīga, sāpīga un izbiedēta. tad nevar ne plakstiņus atvērt, kur nu vēl spogulī vai kādās citās acīs paskatīties.
tā paiet diena, VESELA diena, lai sirsniņu nomierinātu, lai to saliktu kopā un samīļotu. un tad jau var uz zvaniem atbildēt, var pastkartītes rakstīt un logu atvērt, var no istabas iziet. bet tad jau ir vakars un laiks sairsniņai iet gulēt, nedomājot, ko rīts nesīs.
kas tajās naktīs tik briesmīgs notiek? kur tu, sirsniņ, klīsti tumsā?
12/11/11 09:01 pm
ДождьPēdējās dienās man dikti iepatikusies Krievijas interneta TV [tvrain.ru]. Interneta tas ir tāpēc, ka šāds - demokrātisks, gudrs un kritisks - saturs nav gaidīts oficiālajos Krievijas kanālos, kas skatāmi TV kastē.
Šovakar skatos raidījumu Hard Day's Night, kurā vairāki jauni un inteliģienti žurnālisti aprunājās ar izbijušu Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Čalis ilgi bijis pie varas un rādīts oficiālajos TV kanālos, līdz ar to viņš pieradis, kas iepriekš atsūta jautājumus, kāds sagatavo atbildes un jebkas viņa teiktais tiek uztverts kā respektējams un pareizs.
Tomēr šoreiz ir kas atšķirīgs - žurnālisti. Viņi mēģina veidot sarunu, kritiski vērtē atbildes, uzdod papildus jautājumus utt. ... kā jau tas normāli nākas. Savukārt čalis [Lužkovs] savā nespējā paskatīties uz lietām plašāk turpina malt veco partijas līniju. Skats gan pretīgs, gan arī smieklīgs, pat teju vai žēl tik šaurpieraina cilvēka. Ak, nedod Dievs, Latvijai vai Rīgai jelkādu sadarbību ar šāda veida kaimiņu amatpersonām.
TV dikti skatāms!
11/25/11 09:30 pm
Gribētos iemācīties vairākas lietas darīt vienlaicīgiPiezīme. TV skatīšanās, nagu lakošana, ziņu lasīšana un sarunas pa telefonu vienlaikus neskaitās.
11/6/11 10:19 pm
Pirms plāna B
Aptuveni pirms mēneša atsveicinājos no kolēģiem ziņu aģentūrā un vieglā solī aizdevos prom. Viegls tas bija tāpēc, ka pēkšņi parādījās cerība darīt to, kas man patiesi sagādātu gandarījumu, izaugsmi un tai pat laikā būtu arī kā ilgi gaidītais izaicinājums. Jau pirms pus gada ieraugot šo vakanci, nespēju noticēt savām acīm - darbs un organizācija, kas mani aizrautu un kam esmu piemērota. Strādājot medijā, gana bieži pieķēru sevi pie domas, cik ļoti gribētu būt tur otrā pusē [konkrētajā organizācija, strādājot ar konkrētiem tematiem]. Piemēram, kādā intervijā mazliet aizrāvos, piemirsu par jautājumu uzdošana un sāku diskutēt par respondentu.
Pirms mēneša izredzes uz šo amatu kļuva teju vai reālas. Ilgi (veselu mēnesi) gaidīju iespēju klātiene aprunāties ar potenciālajiem priekšniekiem un kolēģiem. Šajā laikā mēģināju lasīt kādu likumus, pētījumus un citus materiālus. Tomēr šķiet, ka mans fokuss nebija īsti precīzs.
Proti, kad, nu, beidzot satikos ar augstāk minētiem cilvēkiem, viss aizgāja kā pa sviestu vai drīzāk pilnīgā sviestā. Šķiet nebiju gatava atbildēt teju ne uz vienu no uzdotajiem jautājumiem, minstinājos, biju nepārliecinoša, pat bērnišķīga un muļķīga. Izrādījās, ka spēt sagatavot jautājumus intervijai, automātiski nenozīmē spēt sagatavot atbildes tai.
Tā nu pirmo reizi mūžā, lai aizmirstu sarunāto, ķēros klāt tām vīnogām, kas iesprostotas pudelē. Pirmajā dienā tas līdzēja, tomēr nepilnas nedēļas laikā jau vairakkārt redzu sapņus, kur atkal un atkal atkārtojas pārrunās uzdotie jautājumi un nemākulīgās atbildes.
Ja vien nebūtu pavīdējusi šī cerība, es tā arī turpinātu cītīgi skatīties apkārt un mēģināt spert mazus solīšus pretī izaicinājumiem, piemēram, mediju jomā. Bet pēc šī gadījuma pat nezinu, ko un kādā vaidā, lai tālāk dara.
Lai gan mēdz teikt - ja
7/21/11 11:14 pm
Šodien sasāpējušas man ir divas tēmas.
intervija vai pr gabals?
Veidojot intervijas, mēs nepiekopjam praksi dot tās lasīt intervējamajiem pirms publicēšanas. Izņēmuma gadījumā un jo īpaši tāpēc, ka intervija uz papīra izskatījās draņķīgi, nosūtīju intervejamā galvenā čāļa PR džusei. Viņa šo jauko soli novērtēja, izsakot iebildumus par intervijas tekstu, proti, atbildēm, proti, tām pašām atbildēm, ko sniedza viņas priekšnieks. Nu, labi, lai jau iet – ļauju koriģēt stilu apmaiņā pret iespēju uzdot papildus jautājumus. Tomēr še nu bija – izrādās PR džuse grib, lai es esmu tā, kas šo stilu pārveidoju vai drīzāk sakot visu, ko čalis ir ne īpaši skaidri sastāstījis, ielikt rozā vārdos.
Īsti nesaprotu, kur ir tā robeža, cik daudz ļauju iejaukties intervijā pēc tās ierakstīšanas diktofonā? Jo no vienas puses man gribas, lai šīs attiecības paliek gana labas, bet no otras – vai tā nav bezkaunība un nevajadzētu šo džusi jau uzreiz pasūtīt daudzas mājas tālāk?
atlaist Saeimu?
Vai vērts doties
uz referendumu? – Viennozīmīgi, jā, jo šī ir viena no ne tik daudzajām manām
tiesībām tiešā veidā ietekmēt politisko dzīvi.
Problēma rodas,
domājot, ko lai dara ar to sasodīto 10.Saeimu. Vēlēšanās ņēmu Vienotības
sarakstu un krustiņus vilku tur. Protams, viņi, draņķi tādi, šajā parlamentā
nebija sazin ko aktīvi, man dotos solījumus nepildīja, veidoja koalīciju ar
maitām zaļzemniekiem, pasūtīja skriet ap māju SC un visādāk citādāk pievīla
mani [un ir nojausma, ka ne tikai mani]. Tomēr es joprojām neredzu citu
politisko spēku, par ko būtu varējusi balsot iepriekšējās vēlēšanās un ko
gribētu redzēt 11.Saeimā. Un esmu teju droša, ka šajās vēlēšanās Vienotība tik
lielu balsu skaitu nesavāks.
Savukārt, ja vilkšu krustiņu pret atlaišanu, šamējie domās, ka viss ir bumbās un atbalstu lietu bīdīšanu tā, kā tas bija līdz šim. Un tas, nu, nemaz nav man padomā, jo uzslavēt partiju lēmumus un rosību šajā nepilnajā gadā var gana maz.
7/9/11 12:26 pm
Vakardienas pusnakts sajūta, kad pēc darba, vīna un sarunām redakcijā nācu mājās, bija diezgan precīzi atbilstoša Мумий Тролль dziesmai [īpaši izteiksmīgi piedziedājumu daļā].p.s. ar nepacietību gaidu 4dienas vakaru, kad Мумий Тролль dziesmu varēšu dzirdēt nu jau dzīvajā.
6/16/11 09:05 pm
deadekvātisma mirklisJau no agra trešdienas rīta jutu, ka kaut kas nav īsti tā lāgā un pilnmēness bez sekām nebeigsies. Tā, īsi pirms pusdienlaika, dodoties uz biroju, pakritu uz tramvaja sliedēm... auč, kādu metru noslīdēju uz labās kājas papēža un tadn apsēdos uz dibena. Piecēlos, nopurināju putekļus un devos tālāk.
Tomēr pēc vairākām stundām, kad jau bija jātaisās uz dienas svarīgāko preseni, sajutu, ka potīte īste labi nejūtas. Cibri cibric uz aptieku pēc smēres. Nelīdz. Cibric cibric atkal - pēc eleastīgās saites. Un tad jau cibric cibric uz preseni... Tur, protams, sanākuši ir visi, arī daži man labāk pazīstami cilvēki. Runājamā nebija daudz un presene beidzās ātri, toties es no zāles vairs iziet nespēju... visa kāja sapampusi un nevar ne pieskarties, ne pakustēties.
Kurpi novilkusi un uz paziņas pleca balstīdamies, izkliboju no tās proķenes zāles. It kā vajadzētu doties uz darbu, bet galva dulla, metas mazs nelabums un diezgan neadekvāta pasaules uztvere... kas to lai būtu domājis, ka šāds komplekts uzrodas pie vnk potītes sāpēm.
Īsti sīkumos visu neatceros, bet zinu, ka līdz slimnīcai ar Lauru žiperīgi tikām ar viņas raidījuma šoferīti. Savukārt tur iekšā izvizinājos ar ratiņkrēslu, tomēr beigās nebija nekas vairāk kā rengens kājai, pretsāpju šprice dibenā un ožamais spirtu degunā. Tiklīdz sāpes mazinājās pasaule pēkšņi kļuva gaišāka un, ak, cik priecīgāka! Tāds pārlaimīgs smaids sen man nav bijis.
Un tad vēl sagadījās, ka Lauras teju ģimenes loceklis ir kaut kādā sanāksmē tajā pat slimnīcā un viņam mājupceļš ir caur Pārdaugavu. Tik perfektu lietu izkārtojumu un rūpi par mani nebiju gaidījusi... paldies Dievam un Laurai par to! ;)
Pārdaugavā bija pāris minūšu gājiens jeb15min klibojiens līdz mājai. Tad nu skatam - meitene ar basu, apsaitētu kāju un kurpi rokā - bija atsaucīgi vairāki cilvēki, piedāvājot gan aizvest, gan izsaukt ātros :D Laipni atteicos un izmantoju iespēju pastaigāt pa siltu asfaltu.
Šodien, pēc veselas mājās pavadītas dienas, dzīve jau ir rožaināka, un spēks saņemties rītdienai!
6/14/11 08:52 am
Teju stundu šorīt pavadīju Operas parkā, vienkārši dzerot kafiju un lasot Rīgas Laika interviju ar diriģentu Andri Nelsonu. Žēl, ka operas kases šajā laikā cietu un nevarēju nopirkt kādu biļetīti vēl sezonas noslēgumā.
Iemesls no rīta pasēdēt parkā visnotaļ prakstisks - no rīta labāk iepazīt savu jauno draugu Henriju [oriģinālvārdā O'Konors] - stabilu, kaut arī mazliet padruknu. Tā kā agrā rītā satiksme vēl nav tik intensīva, nolēmu izmest slaidu līkumiņu līdz centram. Un Henrijs kā jau kārtīgs vācu velosipēds šajā nodomā palīdzēja diezgan labi ;)
6/11/11 07:04 pm
slapjo krekliņu festivāls Pārdaugavā
sutināja, cepa, kausēja, dedzināja, karsēja un svilināja, tad pienāca sestdienas pēcpusdiena. ar Ingu bijām ceļa iesākumā uz tirgu, kad manījām dažas lielas lāses asfaltā ietriecamies. spītīgi devāmies tālāk, tomēr vēl nesasniegušas tiltu sapratām, ka iepirkšanās šodien ies secen, tāpēc devāmies pretējā virzienā - uz mājām.
un tad jau arī sākās jautrība... lietus gāze, zibeņi riboņi pērkoņi, peļķes, mašīnu šļaksti, duša no jumtiem - pilnais komplekts. un ja jau tā, tad ko, nu - pietiek slēpties zem koka, jāvelk kurpes nost un jādodas. izmirkām, tas ir, izpledninājāmies. piedevā pieklusināti sajūsmas spiedzieni.
izrādās, ka, salīdzinot ar atvēsinošo lietus ūdeni, asfalts ir silts, teju vai mīksts. iesaku.
5/29/11 10:12 pm
Jau otro dienu šī putra vārās, un tās abas es dzīvojos pa mājām.Nu jau ir kļuvis savādi šīs lietas noskatīties no malas, nemaz nelīdzdarbojoties to atspoguļošanā.
Zinu, ka rītdiena nebūs viegla, tomēr gaidu jauno nedēļu, darbus un kolēģu komentārus par notiekošo.
5/10/11 06:56 am
Vakar vēlu vakarā [šķiet, pārāk vēlu], dodoties virzienā no darba, atjautīgi izdomāju: tā kā Uzvaras parkā notiek pasākumi un cilvēku [jo īpaši tie, kas braukuši no Iļģuciema un Bolderājas puses] gūzma, jābrauc pāri otram, Vanšu, tiltam. Līdz ar to arī sanāca iet mājas pagalmā no otras puses. Bet še tev bija - kādas privātmājas [pī] saimnieki atstāja sētas vārtiņus vaļā un no turienes jau pilnā ātrumā uz manu pusi joņoja sargsums [vilks]. Tad, nu, man tajā brīdī pavīdēja trīs domas:a) nu, lūdzu, nekod un vācies prom [adresēts sunim];
b) vai tas būs sāpīgi? vai man pēc tam būs jātaisa tās daudzās potes? vai zvanīt 112?
c) tomēr labāk, lai suns [tumšā pagalmā pagadās] nekā urla.
5/4/11 08:23 pm
tik īsi mati man laikam vēl nekad nav bijuši. šķiet, ka pirmās pāris nedēļas nāksies valkāt šallīti ap kaklu, lai nav tik ļoti manāms.4/27/11 07:03 am
Pulkstens vēl nav septiņi [no rīta], es jau vairāk nekā
pusotru stundu strādāju – rakstu interviju. Un ik pa brīdim iedomājis par
redaktoru, kurš burtiski dažu minūšu laikā palīdzējam man sagatavoties šai gana
sarežģītai telefonintervijai. Šis redaktors ir arī tas, kurš visvairāk met man
atpakaļ ziņas un nemitīgi aizrāda. Tas, protams, neliek tā jauki pasmaidīt, tai
pat laikā tā ir viena no labākajām kolēģu īpašībām – komunicēt par darāmo,
padarīto un nepadarīto, kvalitāti un kļūdām.
[jo es zinu, ko nozīmē strādāt ar klusētājiem.]
Ja man ir īstumā jāraksturo savs darbs - ritms kā kāmītis ritenī.
Powered by Sviesta Ciba