svētki
Lai gan mani Ziemīši [arī Lieldienas] ir svētki, kuros neviens atklātnītes un sms man nesūta, tomēr ir arī vairākas priekšrocības tos svinēt pēc jokainā un mazliet atpalikušā pareizticīgo kalendāra. Tā, piemēram, šogad dāvanas devos veikalos skatīties, kad tie teju cilvēku pustukši (salīdzinājumā ar dāvanu drudzi decembrī) un atilaides aizvien pieņemas sparā. Turklāt parasti janvāra sākumā ir lielākas izredzes uz sniegu...protams, ar izņēmumiem 8)
Tā, nu,
šodiena nesmaržo ne pēc skujām, ne svecītēm, ne piparkūkām, mandarīmiem vai
rosola, toties skan Elviss, glāzē dzirkst kola ar ledu un sirsniņa gatavojas
Mēness ielai.


teju katru vakaru vedu savu sirsniņu gulēt - nodziedu kādu dziesmiņu, pastāstu pasaciņu, iemācu lūgšaniņu, arī vienkārši pacienāju ar vīna glāzi. tā satinas un mierīga dodas saldi dusēt.
taču atnāk rīti, ak tie briesmīgie rīti, kad sirsniņa pamostas saplosīta un nederīga, sāpīga un izbiedēta. tad nevar ne plakstiņus atvērt, kur nu vēl spogulī vai kādās citās acīs paskatīties.
tā paiet diena, VESELA diena, lai sirsniņu nomierinātu, lai to saliktu kopā un samīļotu. un tad jau var uz zvaniem atbildēt, var pastkartītes rakstīt un logu atvērt, var no istabas iziet. bet tad jau ir vakars un laiks sairsniņai iet gulēt, nedomājot, ko rīts nesīs.
kas tajās naktīs tik briesmīgs notiek? kur tu, sirsniņ, klīsti tumsā?


Aptuveni pirms mēneša atsveicinājos no kolēģiem ziņu aģentūrā un vieglā solī aizdevos prom. Viegls tas bija tāpēc, ka pēkšņi parādījās cerība darīt to, kas man patiesi sagādātu gandarījumu, izaugsmi un tai pat laikā būtu arī kā ilgi gaidītais izaicinājums. Jau pirms pus gada ieraugot šo vakanci, nespēju noticēt savām acīm - darbs un organizācija, kas mani aizrautu un kam esmu piemērota. Strādājot medijā, gana bieži pieķēru sevi pie domas, cik ļoti gribētu būt tur otrā pusē [konkrētajā organizācija, strādājot ar konkrētiem tematiem]. Piemēram, kādā intervijā mazliet aizrāvos, piemirsu par jautājumu uzdošana un sāku diskutēt par respondentu.
Pirms mēneša izredzes uz šo amatu kļuva teju vai reālas. Ilgi (veselu mēnesi) gaidīju iespēju klātiene aprunāties ar potenciālajiem priekšniekiem un kolēģiem. Šajā laikā mēģināju lasīt kādu likumus, pētījumus un citus materiālus. Tomēr šķiet, ka mans fokuss nebija īsti precīzs.
Proti, kad, nu, beidzot satikos ar augstāk minētiem cilvēkiem, viss aizgāja kā pa sviestu vai drīzāk pilnīgā sviestā. Šķiet nebiju gatava atbildēt teju ne uz vienu no uzdotajiem jautājumiem, minstinājos, biju nepārliecinoša, pat bērnišķīga un muļķīga. Izrādījās, ka spēt sagatavot jautājumus intervijai, automātiski nenozīmē spēt sagatavot atbildes tai.
Tā nu pirmo reizi mūžā, lai aizmirstu sarunāto, ķēros klāt tām vīnogām, kas iesprostotas pudelē. Pirmajā dienā tas līdzēja, tomēr nepilnas nedēļas laikā jau vairakkārt redzu sapņus, kur atkal un atkal atkārtojas pārrunās uzdotie jautājumi un nemākulīgās atbildes.
Ja vien nebūtu pavīdējusi šī cerība, es tā arī turpinātu cītīgi skatīties apkārt un mēģināt spert mazus solīšus pretī izaicinājumiem, piemēram, mediju jomā. Bet pēc šī gadījuma pat nezinu, ko un kādā vaidā, lai tālāk dara.
Lai gan mēdz teikt - ja
Šodien sasāpējušas man ir divas tēmas.
intervija vai pr gabals?
Veidojot intervijas, mēs nepiekopjam praksi dot tās lasīt intervējamajiem pirms publicēšanas. Izņēmuma gadījumā un jo īpaši tāpēc, ka intervija uz papīra izskatījās draņķīgi, nosūtīju intervejamā galvenā čāļa PR džusei. Viņa šo jauko soli novērtēja, izsakot iebildumus par intervijas tekstu, proti, atbildēm, proti, tām pašām atbildēm, ko sniedza viņas priekšnieks. Nu, labi, lai jau iet – ļauju koriģēt stilu apmaiņā pret iespēju uzdot papildus jautājumus. Tomēr še nu bija – izrādās PR džuse grib, lai es esmu tā, kas šo stilu pārveidoju vai drīzāk sakot visu, ko čalis ir ne īpaši skaidri sastāstījis, ielikt rozā vārdos.
Īsti nesaprotu, kur ir tā robeža, cik daudz ļauju iejaukties intervijā pēc tās ierakstīšanas diktofonā? Jo no vienas puses man gribas, lai šīs attiecības paliek gana labas, bet no otras – vai tā nav bezkaunība un nevajadzētu šo džusi jau uzreiz pasūtīt daudzas mājas tālāk?
atlaist Saeimu?
Vai vērts doties
uz referendumu? – Viennozīmīgi, jā, jo šī ir viena no ne tik daudzajām manām
tiesībām tiešā veidā ietekmēt politisko dzīvi.
Problēma rodas,
domājot, ko lai dara ar to sasodīto 10.Saeimu. Vēlēšanās ņēmu Vienotības
sarakstu un krustiņus vilku tur. Protams, viņi, draņķi tādi, šajā parlamentā
nebija sazin ko aktīvi, man dotos solījumus nepildīja, veidoja koalīciju ar
maitām zaļzemniekiem, pasūtīja skriet ap māju SC un visādāk citādāk pievīla
mani [un ir nojausma, ka ne tikai mani]. Tomēr es joprojām neredzu citu
politisko spēku, par ko būtu varējusi balsot iepriekšējās vēlēšanās un ko
gribētu redzēt 11.Saeimā. Un esmu teju droša, ka šajās vēlēšanās Vienotība tik
lielu balsu skaitu nesavāks.
Savukārt, ja vilkšu krustiņu pret atlaišanu, šamējie domās, ka viss ir bumbās un atbalstu lietu bīdīšanu tā, kā tas bija līdz šim. Un tas, nu, nemaz nav man padomā, jo uzslavēt partiju lēmumus un rosību šajā nepilnajā gadā var gana maz.