līdz
koncertam vēl bija stunda, un tā, nu, es sēdēju parkā pie operas un vēroju
cilvēkus, kas dodas uz to. zināju, ka arī Inga tur būs, tāpēc nevilšus
mēģināju saskatīt pūlī meiteni garos, zaļos svārkos.
jo ilgāk gaidīju, jo
vērīgāk skatījos un jo vairāk likās, ka nomanu aizplīvojam šos svārkus. kādā
brīdī dzīvās zaļās krāsas kļuva aizvien vairāk - iztēlotie svārki kļuva par
visas pasaules sievišķīga viegluma, dzirkstošuma un brīvības iemiesojumu. zaļās
kāsas audums pēkšņi pārtapa tādā kā etalonā.
un ja jau etalons, tur pat arī
nācās ieraudzīt sevi. gluži kā spogulī. attēlstas likā kā kroplīgs pretstats zaļajai vīzijai - duļķains, drūms,
prasts un tāds, kādus pat automātiskās lielveikalu durvis nepamana.
kā gan
meitene vispār var atļauties ko tādu, it īpaši maijā! kas par ainavas
bojāšanu, turklāt pilsētas centrā pretim baltajam namam!
tas līdzīgi kā gribēt dziedāt, bet diriģents saka - tev jāstāv tur, mazliet tālāk, un jādzied nedaudz klusāk. kā sacīt jāsaka - realitāte. un ar to ir jārēķināties, it īpaši pavasarī. nebūs te nekādu putniņu!
Pāris lietas, kas pēdējā laikā man labi patikušas:
Oņegins.Komentāri
Jaunais Rīgas teātris
Interpretācija, komentāri, versija, lekcija, piezīmes. Visi šie apzīmējumi būs par JRT piedzīvoto. Jā, tajā ir arī šis tas no tipiskas izrādes - aktieri spēlē vairākas spilgtākās epizodes no Aleksandra Puškina darba Jevgeņijs Oņegins, šķiet, lasot to krievu valodā (pati nepaguvu piefiksēt valodas maiņu, bet tā apkārtējie runā). Šo spēli arī varētu uzskatīt par sava veida interpretāciju, tomēr tajos brīžos viņi vairāk vai mazāk pieturas pie oriģināldarba. Savukārt pievienotā vērtība izrādē ir stāstījums (turklāt ilustrēts ar fotogrāfijām un mūziku) par Puškinu, par tā laika Krievijas galmu un augstāko sabiedrību, paražām un detaļām tajā, par dendijiem un viņu īpašību koncentrāciju – Oņeginu. Pēkšņi šīs salkanais darbs pieņem pilnīgi citus apveidus un ļauj ieraudzīt tā autora ģenialitāti daudz plašāk (nevis tikai tādu, kas prot meistarīgi vārdus savirpināt – kā tas parasti šķiet man).
His Girl Friday Jauka, gana viegla filma par redaktoru, žurnālisti un viņas darbu, arī attiecībām. Mazliet šerps raksturiņš un notikumi attīstās žiperīgi. Man patīk ātrums, stils un humoriņš, kas ir filmā. Arī aktieri kā tādas ledenes – jestri un garšīgi savā darbā. Es pat varētu skatīties un ar atplestu muti baudīt aktieru gozēšanos kameras priekšā arī tad, ja nesaprastu, ko viņi runā. Tik jauks tas flirts starp personāžiem un ar skatītāju. Filmu baudot, visnotaļ piedienas kāda martiņi gāze.
filma, ASV, 1940.gads
Dokumentālists
dokumentālā filma, 2012
Sākumā šķiet, ka šis būs dokumentāls stāsts par Inesi, kura dzīvo purvā. Bet pēc brīža kļūst skaidrs – filma ir par attiecībām starp viņu un režisoru. Lai gan galvenā varone ir ārkārtīgi spilgts personāžs, tomēr tieši attiecības, kas ļauj uzņemt filmas kadrus, ir kkas īpašs. Tās ir nemitīgā attīstībā, pārmaiņās, atkarībā no tā, kā viņi viens otru iepazīst un ļaujas būt iepazītiem. Šo filmu skatīties ir līdzīgi kā vērot uz palodzes izaugam narcisītei vai lociņam – maz pamazām lietas pieņem īstos apveidus un visas detaļas saliekas kā puzlā, izveidojot kādu konkrētu ainu. Filmai ir arī pēcgarša - manējā ir pārdomas par ļaušanos attiecībām, darbu tajās un aiziešanu no tām; par to vai tā ir spēle ar otru cilvēku un cik tālu tad drīkst iet.
Labās asinis
Ingas Ābeles luga, Rīgas Krievu drāmas teātris
Uz izrādi devos kopā ar kādu bijušo kolēģi, kura šamējā teātrī bijusi pirms
daudziem, daudziem gadiem un pat nebija plānojusi vēlreiz turp doties. Arī man iespaids
par teātra meistarību nebija ko labs. Bet, nu, devāmies vismaz restaurēto ēku
paskatīties ;) bums! Dabūjām pretī ko negaidītu. Ābeles luga režisora (Mihails
Gruzdovs) skatījumā un krievu aktieru izpildījumā ir necerēti izdevies darbs. Jāteic
godīgi, ka man mazliet nepatīk latviešu lugas par dzīvi laukos, tās garlaiko. Turpretī,
pieliekot tām šķipsniņu KDT savdabības, tie kļūst par aizraujošiem piedzīvojumiem
cilvēku attiecībās, dvēselē, sapņos un izvēlēs. Jā, un aktierspēle kā tāda arī šoreiz pārsteidz. Izrādes saturu nestāstīšu, te plašāk http://www.trd.lv/lv/izrades/izrades/lab
Zaļās neļķes kavalieris
Rīgas Laiks (Aprīlis 2012), raksts par Oskaru Vaildu
Raksts gluži kā aizraujoša ievadlekcija Vailda darbu studiju kursā, proti,
stāsts par viņa personību un personīgās dzīves līkločiem ik pa brīdi sasaistīts
ar konkrētiem darbiem vai radošās dzīves posmiem. Raksta iespaidā nopirku visu Vailda pabeigto darbu apkopojumu.
The Reader Pat nezinu, kā lai pastāsta par filmu, neatklājot visu tās saturu. Mēģināšu raksturot vispārīgi: romantiska drāma ar viegli erotisku sākumu, bet saturīgu stāstu turpmāk. Ja teikšu, ka tā ir par mīlestību un līdzāsbūšanu otram cilvēkam, pat ja viņš izdarījis noziegumu, tad tā būs tikai viena šķautne no filmas. Vēl kāda būs par vēlmi lasīt arī tad, ja neprot to darīt. Par jauna puiša kaisli un mīlestību, par kuru viņš ir pateicīgs līdz vecumdienām. Arī par atklātību pret cilvēkiem, ko mīlam, un ļaušanu viņiem sevi iepazīt.
filma, 2008, http://www.imdb.com/title/tt0976051/
Māliņas un Kalna instatlācija Pacieties iekš Arsenāla manai sirdij tā vienā
dienā nemaz nav aptverama.
atmiņas, domas, atziņas - kā tāds liels
vilnis palēninātā filmā. iekšā ierauj ātris, bet vajadzīgs brīdis laika, lai
attaptos, sapratsu un, izkļūstot ārā, paskatītos no malas.
būs jāpagaida, jāpadomā, jāpaciešas, lai
aptvertu vismaz to savu, mazo, daļiņu.
man ir svarīgi saprast, kāpēc
Manuprāt, esmu godam izturējusi šo baismīgo pirmsreferenduma laiku, teju nemaz neiesaistoties publiskās diskusijās. Zinot, cik asi tas viss var izvērsties un cik ļoti ne viena no iesistītajām pusēm nespēj adekvāti komunicēt, nolēmu, ka šoreiz es mācīšos KLAUSĪTIES. Lai gan labi sparotu gan vienus, gan otrus, tomēr tas bija milzīgs pārbaudījums pacietībai - visu to klausīties un nesākt ārdīties. Tik ļoti daudz smakojošas žults nāca ārā no visiem kaktiem, bet turpināju klausīties, protams, ka ne visā, bet vairāk vai mazāk viedokļos ar pamatojumu. Un es ar sevi lepojos - sadzirdēju, sapratu un izturēju!
p.s.1 Vienīgi mazā piebilde par politiķu un inteliģences komunikāciju ar sabiedrību, proti, nespēju sarunāties ar pretējā viedokļa cilvēkiem. Man absolūti nesaprotamu iemeslu dēļ latvieši mēģina pārliecināt latviešus par to, ka jābalso "pret", bet krievi nelatviešus - "par". Ir taču pašsaprotami, kas un par ko balsos! Izskatās pēc impotences sarunāties ar citādāk domājošām šīs pašas sabiedrības daļām.
žēl.
varbūt ir īstais laiks mācīties.
p.s.2 Tomēr neiztieku bez vēl vienas piebildes - lielā mērā spēja ieklausīties saistīta ar pārliecību par rītdienas rezultātu.
