līdz koncertam vēl bija stunda, un tā, nu, es sēdēju parkā pie operas un vēroju cilvēkus, kas dodas uz to. zināju, ka arī Inga tur būs, tāpēc nevilšus mēģināju saskatīt pūlī meiteni garos, zaļos svārkos. 
jo ilgāk gaidīju, jo vērīgāk skatījos un jo vairāk likās, ka nomanu aizplīvojam šos svārkus. kādā brīdī dzīvās zaļās krāsas kļuva aizvien vairāk - iztēlotie svārki kļuva par visas pasaules sievišķīga viegluma, dzirkstošuma un brīvības iemiesojumu. zaļās kāsas audums pēkšņi pārtapa tādā kā etalonā. 
un ja jau etalons, tur pat arī nācās ieraudzīt sevi. gluži kā spogulī. attēlstas likā kā kroplīgs pretstats zaļajai vīzijai - duļķains, drūms, prasts un tāds, kādus pat automātiskās lielveikalu durvis nepamana.
kā gan meitene vispār var atļauties ko tādu, it īpaši maijā! kas par ainavas bojāšanu, turklāt pilsētas centrā pretim baltajam namam!

tas līdzīgi kā gribēt dziedāt, bet diriģents saka - tev jāstāv tur, mazliet tālāk, un jādzied nedaudz klusāk. kā sacīt jāsaka - realitāte. un ar to ir jārēķināties, it īpaši pavasarī. nebūs te nekādu putniņu!