Šodien sasāpējušas man ir divas tēmas.

intervija vai pr gabals?

Veidojot intervijas, mēs nepiekopjam praksi dot tās lasīt intervējamajiem pirms publicēšanas. Izņēmuma gadījumā un jo īpaši tāpēc, ka intervija uz papīra izskatījās draņķīgi, nosūtīju intervejamā galvenā čāļa PR džusei. Viņa šo jauko soli novērtēja, izsakot iebildumus par intervijas tekstu, proti, atbildēm, proti, tām pašām atbildēm, ko sniedza viņas priekšnieks. Nu, labi, lai jau iet – ļauju koriģēt stilu apmaiņā pret iespēju uzdot papildus jautājumus. Tomēr še nu bija – izrādās PR džuse grib, lai es esmu tā, kas šo stilu pārveidoju vai drīzāk sakot visu, ko čalis ir ne īpaši skaidri sastāstījis, ielikt rozā vārdos.

Īsti nesaprotu, kur ir tā robeža, cik daudz ļauju iejaukties intervijā pēc tās ierakstīšanas diktofonā? Jo no vienas puses man gribas, lai šīs attiecības paliek gana labas, bet no otras – vai tā nav bezkaunība un nevajadzētu šo džusi jau uzreiz pasūtīt daudzas mājas tālāk?

atlaist Saeimu? 

Vai vērts doties uz referendumu? – Viennozīmīgi, jā, jo šī ir viena no ne tik daudzajām manām tiesībām tiešā veidā ietekmēt politisko dzīvi.

Problēma rodas, domājot, ko lai dara ar to sasodīto 10.Saeimu. Vēlēšanās ņēmu Vienotības sarakstu un krustiņus vilku tur. Protams, viņi, draņķi tādi, šajā parlamentā nebija sazin ko aktīvi, man dotos solījumus nepildīja, veidoja koalīciju ar maitām zaļzemniekiem, pasūtīja skriet ap māju SC un visādāk citādāk pievīla mani [un ir nojausma, ka ne tikai mani]. Tomēr es joprojām neredzu citu politisko spēku, par ko būtu varējusi balsot iepriekšējās vēlēšanās un ko gribētu redzēt 11.Saeimā. Un esmu teju droša, ka šajās vēlēšanās Vienotība tik lielu balsu skaitu nesavāks.

Savukārt, ja vilkšu krustiņu pret atlaišanu, šamējie domās, ka viss ir bumbās un atbalstu lietu bīdīšanu tā, kā tas bija līdz šim. Un tas, nu, nemaz nav man padomā, jo uzslavēt partiju lēmumus un rosību šajā nepilnajā gadā var gana maz.