Jau no agra trešdienas rīta jutu, ka kaut kas nav īsti tā lāgā un pilnmēness bez sekām nebeigsies. Tā, īsi pirms pusdienlaika, dodoties uz biroju, pakritu uz tramvaja sliedēm... auč, kādu metru noslīdēju uz labās kājas papēža un tadn apsēdos uz dibena. Piecēlos, nopurināju putekļus un devos tālāk. 

Tomēr pēc vairākām stundām, kad jau bija jātaisās uz dienas svarīgāko preseni, sajutu, ka potīte īste labi nejūtas. Cibri cibric uz aptieku pēc smēres. Nelīdz. Cibric cibric atkal - pēc eleastīgās saites. Un tad jau cibric cibric uz preseni... Tur, protams, sanākuši ir visi, arī daži man labāk pazīstami cilvēki. Runājamā nebija daudz un presene beidzās ātri, toties es no zāles vairs iziet nespēju... visa kāja sapampusi un nevar ne pieskarties, ne pakustēties.

Kurpi novilkusi un uz paziņas pleca balstīdamies, izkliboju no tās proķenes zāles. It kā vajadzētu doties uz darbu, bet galva dulla, metas mazs nelabums un diezgan neadekvāta pasaules uztvere... kas to lai būtu domājis, ka šāds komplekts uzrodas pie vnk potītes sāpēm.

Īsti sīkumos visu neatceros, bet zinu, ka līdz slimnīcai ar Lauru žiperīgi tikām ar viņas raidījuma šoferīti. Savukārt tur iekšā izvizinājos ar ratiņkrēslu, tomēr beigās nebija nekas vairāk kā rengens kājai, pretsāpju šprice dibenā un ožamais spirtu degunā. Tiklīdz sāpes mazinājās pasaule pēkšņi kļuva gaišāka un, ak, cik priecīgāka! Tāds pārlaimīgs smaids sen man nav bijis.

Un tad vēl sagadījās, ka Lauras teju ģimenes loceklis ir kaut kādā sanāksmē tajā pat slimnīcā un viņam mājupceļš ir caur Pārdaugavu. Tik perfektu lietu izkārtojumu un rūpi par mani nebiju gaidījusi... paldies Dievam un Laurai par to! ;)

Pārdaugavā bija pāris minūšu gājiens jeb15min klibojiens līdz mājai. Tad nu skatam - meitene ar basu, apsaitētu kāju un kurpi rokā - bija atsaucīgi vairāki cilvēki, piedāvājot gan aizvest, gan izsaukt ātros :D Laipni atteicos un izmantoju iespēju pastaigāt pa siltu asfaltu.

Šodien, pēc veselas mājās pavadītas dienas, dzīve jau ir rožaināka, un spēks saņemties rītdienai!