teju katru vakaru vedu savu sirsniņu gulēt - nodziedu kādu dziesmiņu, pastāstu pasaciņu, iemācu lūgšaniņu, arī vienkārši pacienāju ar vīna glāzi. tā satinas un mierīga dodas saldi dusēt.

taču atnāk rīti, ak tie briesmīgie rīti, kad sirsniņa pamostas saplosīta un nederīga, sāpīga un izbiedēta. tad nevar ne plakstiņus atvērt, kur nu vēl spogulī vai kādās citās acīs paskatīties.

tā paiet diena, VESELA diena, lai sirsniņu nomierinātu, lai to saliktu kopā un samīļotu. un tad jau var uz zvaniem atbildēt, var pastkartītes rakstīt un logu atvērt, var no istabas iziet. bet tad jau ir vakars un laiks sairsniņai iet gulēt, nedomājot, ko rīts nesīs.

kas tajās naktīs tik briesmīgs notiek? kur tu, sirsniņ, klīsti tumsā?