ne.recenzijas, bet ārkārtīgi subjektīvi šķetinājums
Selindžers [J. D. Salinger]. Īsie stāsti par Glāsu ģimeni (Frenija un Zūijs, Sīmors:ievads, Hapvērta 16.1924, Deviņi stāsti, to starpā arī Īstā diena banānzivīm)
Mans pēdējā laika top vārds ir šķetināt. Selindžerts tajā iederas ļoti precīzi. Kad iesāku lasīt, darīju to pamatīgi un ar pārdomām. Kādā brīdī attapos, ka nespēju paņemt uzreiz visus slāņus. Pie Deviņu stāstu vidus iesāku lasīt virspusēji gluži kā avīžu slejas, tikai nedaudz pamatīgāk katra stāsta noslēgumā. Tāpēc šeit krietni haotiski. Un, jā, Selindžers, nav ūber pozitīvs.
Glāsu ģimene. Pat ne tik daudz personāžu raksturi, kā viņu attiecības, urda manu prātu. Glāsi ir divu vecāku ģimene, kuriem ir deviņi (vai apmēram tā) bērni, no kuriem divi nu miruši. Bērni ir īpaši un talantīgi, ļoti ļoti. Caur to viņi redz pasauli un sevi citādāk jau kopš agriem gadiem, caur to ir veidotas viņu ciešās savstarpējās attiecības; daudzslāņainas gluži kā napoleona kūka. Brāļi Badijs un Sīmors, kas ir vecākie bērni, man šajās dažās nedēļās kaut kā kļuvuši īpatnējā veidā tuvi. Iespējams tāpēc, ka nespēju līdz galam tos izkost.
Badijs
un Sīmors.
Šo
brāļu attiecībās var nomanīt tās detaļas, kas raksturīgas ciešai mijiedarbībai
starp māksliniekiem, domātājiem vai vnk cilvēkiem, kas rada. Tas īpašais netveramais,
kad satiekas divi raksturi (pieredzes, patstāvības) un viens no otra smeļoties
mainās, tādējādi ietekmējot viens otra darbu rezultātus. Piemēram, Badijs
apraksta, kā puikas būdami viņi kopā devušies pie friziera, un Sīmora mati allaž
bijuši izmētāti visur, arī uz brāļa piedurknēm. Tāpat ir ar raksturiem – Badijs
netiek vaļā no Sīmora pārdzīvojumu drupačām.
Ar visiem spēkiem cenšos šos varoņus atšķirt no autora kā reāla cilvēka. Vēl neesmu lasījusi Selindžera biogrāfiju, tomēr minētā atdalīšana jau izgāzusies. Ja izturēšu vēl brīdi kopā ar Glāsiem, pat bail iedomāties, kā to autors iedzīvosies manās smadzenēs.
„Frenija un Zūijs” pāris citātos.
–
„Riebjas, ka man
pietrūkst drosmes būt pilnīgi nekam.”
–
„Ja Tu taisies
karot pret Sistēmu, tad dari to, kā pienākas glītai un inteliģentai meitenei, -
tāpēc, tavā priekšā ir ienaidnieks, un nevis tāpēc, ka tev nepatīk viņa muļķīgā
kaklasaite vai frizūra.”
–
„Mēs dzīvojam
Dieva pasaulē, bucīt, nevis tavējā, un Viņam pieder pēdējais vārds, kas ir ego
un kas nav [..] pusi no visām riebeklīgām pasaulē sastrādā cilvēki, kuri
nerīkojas saskaņā ar savu īsto ego.”
Neesmu vēl pilnībā
tikusi galā ar Hapvērtas stāstu, tomēr pastāstīt par Selindžera varoņiem, Glāsu
ģimeni, man gribas tieši šajā brīdī, kad jau vairākas nedēļas izbaudu un
jūsmoju par stāstiem un tai pat laikā sāku just nogurumu un jau brīžiem
nenoticu rakstītajam.
A Single Man
[filma;
treileris: http://www.youtube.com/watch?v=aypyJtHzC
Skaista,
izjusta filma par mēģinājumiem izkustēties no melnā punkta, kurā varonis grimst
skumju, sāpju, atmiņu un pāragri pārtrūktās mīlestības dēļ. Tomēr ne gluži
stāsts ir esence, drīzāk tā izpildījums: 60to gadu stilā uzburtā dzīve kādā ASV
universitātē, aktieri, krāsas, kameras kustība un tuvplāni, skaņa. Gaumīgas un
elegants darbs, kurš aizrauj un smaržīgu pēcgaršu. No trūkumiem atminēties varu
tikai vienu: jaunā puikas aktierspēle, kas bija gaužām neskaidra, tādējādi
radot lieku un neiederīgu aizdomu par provokāciju; viņš vienkārši nepavilka un
viņa izskats itin nemaz nenāca par labu. Bet to lielā mērā nosedz dziļais un
izjustais Colin Firth, Julianne
Moore un Matthew Goode
tēlojums.
Par
filmu „Black Swan” un „Karaļa runa” gana
daudz atsauksmju pieejams, lai es varētu par to paklusēt. Vienīgi varu iedot
tām cepumus: pirmajai ar riekstiem, marmelādi un šokolādes glazūrā (visnotaļ ir
vērts redzēt uz lielā ekrāna;), otrai – vienkārši ar tumšās šokolādes
gabaliņiem.
Uz z-svētkiem tā arī nesagaidīju kāroto dāvanu, tāpēc nācās pašai parūpēties par to. Trīs Zemfira CD (1998., 2000. un 2002.) vienā kastītē. Sen neesmu pirkusi mūziku taustāmā formā; pirmajā brīdī pat apmulsu, kur lai to atskaņo ;) Daļa dziesmu, nu, ļoti tīkamas. Bet pie mīnusiem var skaitīt pārlieku studijas saspīlētību un apstrādi; dažām dziesmām ar aizkustinošiem vārdiem tomēr trūkst emocija. Zemfira ir mūzika, ko klausīties dzīvajā, t.s. koncertu ierakstos [divi Zemfira koncerti iekš youtube]. Viņu kastītē, pat trijās ielikt pagrūti.- lūdzu pakariniet manu jaku!
- nekarināšu viss, jums norauta pakarināmā lentīte
- nu pakariniet, kaut vai aiz kapuces
- nekarināšu viss, jums norauta pakarināmā lentīte
- lūdzu, nu lūdzu, tūliņ sāksies izrāde
- nesāksies vis! Reku, visi aktieri sēž un šuj pakaramās lentītes
(c) E.Zaķe
Gana lēns un drīzāk aprakstošs, nevis
notikumu plosīts stāsts par to, kā tapusi pasaulesslavena Johannesa Vērmera
(Johannes Vermeer) glezna
"Meitene ar pērļu auskaru". Filma tapusi 2003. gadā, tomēr man
tā bija atklājums, jāteic, ka pārsteidzošs atklājums. Pārsteidzošs ar izpratni
par krāsām, spēju saskatīt un just. Filma man lika vēlreiz paskatīties uz
šo fantastiski skaisto darbu.
Killer inside me
[filma, treileris: http://www.youtube.com/watch?v=_U2LUsfeM
Varbūt vaina tajā, ka aprakstā nepamanīju vārdiņu trilleris. Aktierspēli (galvenais varonis Casey Affleck izpildījumā) varētu pat dēvēt par izcilu, arī video un režijas lietas labas, tomēr saturiski nespēju šo filmu uztvert kā kaut ko jēgpilnu vai vienkārši sakarīgu. nē! Pie vainas nav tikai nežēlība un vardarbība, drīzāk tā ir šīs cietsirdības bezjēga un trulums. Protams, vardarbība nevar būt jēdzīga, tomēr tai ir kādas saknes un iegansti. Filmā var tikai atāli nojaust par iemesliem, bet tikai ļoti, ļoti minimāli, jo priekšplānā ir zilumi, sāpes, sitieni un asinis.
Nožēloju, ka noskatījos šo darbu.
Harry Potter
Jā, jā, pievienojos poteristu fanu klubiņam. Pirmo grāmatu šķiet biju jau lasījusi, tagad dažu dienu laikā noskatījos visas sešas (no septiņām) pieejamās filmas. Maratons bija smags, jo tie nās nav sērijas, bet vairāk vai mazāk patstāvīgi darbi. Smalkajos notikumu, personāžu un raksturu labirintos, nākas secināt, ka filmas nav ne tuvu Roulingas grāmatām. Uz ekrāna divu stundu laikā nevar parādīt Potera grāmatu pilnīgo stāstu, cilvēkus un attiecības.
