eh, piemirsu, kā sauc to īpašību, kad cilvēks asi vēršas [vārds kritizēt tā klasiskā nozīmē ar loģiski pamatotiem viedokļiem šeit, nu, nebūs vietā] pret kādiem citiem [gejiem, katoļiem, krieviem], b e t, kad tie citi ir tepat klāt un pat īstais brīdis un sarunu temats pagadījies, tad viedoklis kaut kur kaklā iesprūdis un runātājs pēkšņi kļuvis par dižu miera piku... Kā tur īsti sauc šādu īpašību?