slapjo krekliņu festivāls Pārdaugavā
sutināja, cepa, kausēja, dedzināja, karsēja un svilināja, tad pienāca sestdienas pēcpusdiena. ar Ingu bijām ceļa iesākumā uz tirgu, kad manījām dažas lielas lāses asfaltā ietriecamies. spītīgi devāmies tālāk, tomēr vēl nesasniegušas tiltu sapratām, ka iepirkšanās šodien ies secen, tāpēc devāmies pretējā virzienā - uz mājām.
un tad jau arī sākās jautrība... lietus gāze, zibeņi riboņi pērkoņi, peļķes, mašīnu šļaksti, duša no jumtiem - pilnais komplekts. un ja jau tā, tad ko, nu - pietiek slēpties zem koka, jāvelk kurpes nost un jādodas. izmirkām, tas ir, izpledninājāmies. piedevā pieklusināti sajūsmas spiedzieni.
izrādās, ka, salīdzinot ar atvēsinošo lietus ūdeni, asfalts ir silts, teju vai mīksts. iesaku.
p.s. Esmu pieņēmusi lēmumu, ka no šī brīža neskopošos un ļaušu desmit minūtes dienā veltīt dienasgrāmatu ierakstu tapšanai, jo laika nav nekad, bet nepateiktais tā arī paliek noklusēts.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: