Esmu redzējusi pāris līdzīgas kaujas dzīvē. Un, vērojot cilvēku spēju apvienoties un sakopot spēkus cīņai ar "ļaunumu", iekšā sāk kņudēt tāda kā pasaku brīnuma sajūta. Cīņa ir smaga un mokoša. Dažos gadījumos "ļaunais" pats aiztinas prom, citreiz - ar zobenu tiek satriekts. Tas pat nav tik būtiski. Svarīgāks jautājums: kas notiek pēc tam? kad nav vairs ļaunuma vienkopus, pret kuru sacelties. Tad jāsāk rukāt un jāatjauno padedzinātā pils pašiem. Vēl vairāk - jābūvē jauni torņi. Un tad tas spēks jāatrod sevī, bez dusmām, vnk ar ikdienišķu iešanu uz priekšu un radošumu. Un jārukā. Katru dienu jāizdara vairāk, un jāparāda sev un citiem - cīņa nav bijusi tikai nūjiņu vicināšanas pēc, bet mērķa un izaugsmes dēļ.

Pagājušajā nedēļā iepazinos ar saviem jaunajiem kolēģiem. Būs jārukā. Man būs daudz jāiemācās un jāatklāj sevī jaunas spējas, īpašības. Tas būs izaicinājums. Un mūsu mazajai komandai būs daudz jāpaceļ un jāuzceļ. Jaungada naktī vēlēšos: spēt attaisnot cerības un uzticības kredītu, kas mums iedots.