ne.recenzijas, bet ārkārtīgi subjektīvi šķetinājums

Selindžers [J. D. Salinger]. Īsie stāsti par Glāsu ģimeni (Frenija un Zūijs, Sīmors:ievads, Hapvērta 16.1924, Deviņi stāsti, to starpā arī Īstā diena banānzivīm)

Mans pēdējā laika top vārds ir šķetināt. Selindžerts tajā iederas ļoti precīzi. Kad iesāku lasīt, darīju to pamatīgi un ar pārdomām. Kādā brīdī attapos, ka nespēju paņemt uzreiz visus slāņus. Pie Deviņu stāstu vidus iesāku lasīt virspusēji gluži kā avīžu slejas, tikai nedaudz pamatīgāk katra stāsta noslēgumā. Tāpēc šeit krietni  haotiski. Un, jā, Selindžers, nav ūber pozitīvs.

Glāsu ģimene. Pat ne tik daudz personāžu raksturi, kā viņu attiecības, urda manu prātu. Glāsi ir divu vecāku ģimene, kuriem ir deviņi (vai apmēram tā) bērni, no kuriem divi nu miruši. Bērni ir īpaši un talantīgi, ļoti ļoti. Caur to viņi redz pasauli un sevi citādāk jau kopš agriem gadiem, caur to ir veidotas viņu ciešās savstarpējās attiecības; daudzslāņainas gluži kā napoleona kūka. Brāļi Badijs un Sīmors, kas ir vecākie bērni, man šajās dažās nedēļās kaut kā kļuvuši īpatnējā veidā tuvi. Iespējams tāpēc, ka nespēju līdz galam tos izkost.

Badijs un Sīmors.
Šo brāļu attiecībās var nomanīt tās detaļas, kas raksturīgas ciešai mijiedarbībai starp māksliniekiem, domātājiem vai vnk cilvēkiem, kas rada. Tas īpašais netveramais, kad satiekas divi raksturi (pieredzes, patstāvības) un viens no otra smeļoties mainās, tādējādi ietekmējot viens otra darbu rezultātus. Piemēram, Badijs apraksta, kā puikas būdami viņi kopā devušies pie friziera, un Sīmora mati allaž bijuši izmētāti visur, arī uz brāļa piedurknēm. Tāpat ir ar raksturiem – Badijs netiek vaļā no Sīmora pārdzīvojumu drupačām.

Ar visiem spēkiem cenšos šos varoņus atšķirt no autora kā reāla cilvēka. Vēl neesmu lasījusi Selindžera biogrāfiju, tomēr minētā atdalīšana jau izgāzusies. Ja izturēšu vēl brīdi kopā ar Glāsiem, pat bail iedomāties, kā to autors iedzīvosies manās smadzenēs.

„Frenija un Zūijs” pāris citātos.
–        „Riebjas, ka man pietrūkst drosmes būt pilnīgi nekam.”
–        „Ja Tu taisies karot pret Sistēmu, tad dari to, kā pienākas glītai un inteliģentai meitenei, - tāpēc, tavā priekšā ir ienaidnieks, un nevis tāpēc, ka tev nepatīk viņa muļķīgā kaklasaite vai frizūra.”
–        „Mēs dzīvojam Dieva pasaulē, bucīt, nevis tavējā, un Viņam pieder pēdējais vārds, kas ir ego un kas nav [..] pusi no visām riebeklīgām pasaulē sastrādā cilvēki, kuri nerīkojas saskaņā ar savu īsto ego.”

Neesmu vēl pilnībā tikusi galā ar Hapvērtas stāstu, tomēr pastāstīt par Selindžera varoņiem, Glāsu ģimeni, man gribas tieši šajā brīdī, kad jau vairākas nedēļas izbaudu un jūsmoju par stāstiem un tai pat laikā sāku just nogurumu un jau brīžiem nenoticu rakstītajam.

 

A Single Man
[filma; treileris: http://www.youtube.com/watch?v=aypyJtHzC70]

Skaista, izjusta filma par mēģinājumiem izkustēties no melnā punkta, kurā varonis grimst skumju, sāpju, atmiņu un pāragri pārtrūktās mīlestības dēļ. Tomēr ne gluži stāsts ir esence, drīzāk tā izpildījums: 60to gadu stilā uzburtā dzīve kādā ASV universitātē, aktieri, krāsas, kameras kustība un tuvplāni, skaņa. Gaumīgas un elegants darbs, kurš aizrauj un smaržīgu pēcgaršu. No trūkumiem atminēties varu tikai vienu: jaunā puikas aktierspēle, kas bija gaužām neskaidra, tādējādi radot lieku un neiederīgu aizdomu par provokāciju; viņš vienkārši nepavilka un viņa izskats itin nemaz nenāca par labu. Bet to lielā mērā nosedz dziļais un izjustais Colin Firth, Julianne Moore un Matthew Goode tēlojums.

Par filmu „Black Swan” un „Karaļa runa” gana daudz atsauksmju pieejams, lai es varētu par to paklusēt. Vienīgi varu iedot tām cepumus: pirmajai ar riekstiem, marmelādi un šokolādes glazūrā (visnotaļ ir vērts redzēt uz lielā ekrāna;), otrai – vienkārši ar tumšās šokolādes gabaliņiem.