Iedomās dzīvoju un ar tām arī nomiršu, jo gan par šo dzīvi, gan arī nāvi man savas fantāzijas, savi sapņi, ilūzijas. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

<?xml:namespace prefix = st1 ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:smarttags" /><?xml:namespace prefix = st2 ns = "schemas-tilde-lv/tildestengine" />Vakar vakarā guļot domāju par to, kuras ir tās jūtas, kas pavada mūs visu dzīvi! Vai tā ir mīlestība, naids, labestība, ļaunums. Kura ir tā emocija, kas nekad neatkāpjas un ziniet…

Pirmatnējais cilvēks baidījās no uguns, plēsīgiem zvēriem no visa nepazīstamā un to pielūdza, kā rāda pētījumi, tad no tiem arī visbiežāk viņš mira. Antīkie Helēņi baidījās zaudēt savas pilsoņu tiesības, spēju izzināt, Romieši viņus pakļāva un padarīja par nebrīvajiem, kuriem vajadzēja mācēt. Romieši savukārt baidoties zaudēt savu godu, varu, slavu, savu dievišķo statusu, pakļāva lielāko daļu antīkās pasaules un barbarus, kas viņus savukārt iznīcināja. Viduslaiku cilvēks baidījās no mēra un velna, mēris apkāva miljonus, velns samaitāja viņu dvēseles… Mūsdienu cilvēks baidās ko nokavēt, baidās no jūtām, baidās no visa, kas varētu padarīt vāju, ievainojamu un viņa bailes ir pamatotas, jo to viņš arī iegūst – bailes.

Bailes ir jūtas, kuras pavada mūs visu mūsu dzīvi, vienalga kādā formā tās būtu un par ko…