Beidzot varu brīvi neviena nepazīts rakstīt par Jums, par visām, kuras pazīstu, kuras esmu iemīlējis, kuras esmu nīdis, vai vēl joprojām nīstu. Par visām kopā un par katru atsevišķi...

Censties izprast Jūs un līdz ar to sevi...

Piemēram, Tevi, to kas sevi tik ļoti šausta, izdzenā sevi meklējumos, lai arī mēs viens otru ik pa laikam noglāstām, mēs nepiederam viens otram. Glāsti drīzāk ir vienkārša fiziska nepieciešamība, jo cilvēks tomēr ir sabiedriska būtne...

Vienu gan varu nojaust, Tu būsi Liels Cilvēks, kamēr es tikai atblāzma no cilvēciskā.. Tomēr tas nav ne skumji, ne nožēlojami, jo katram ir sava vieta un sava sūtība...