Cik labi, ka nav interneta mājās, kad tas nojūk un Lattelekom telefoniski apgalvo, ka salabots, bet īstenībā nē. Miers un nav jālēkā, varbūt kāds atsūtījis kādu ziņu.

Šodien satiku kādu ļoti mīļu un skaistu sievieti. Sarunas neparko, par bijušo par to kas mainījies, par vai dzīvei maz tik ļoti nepieciešams mērķis, vai prasme izbaudīt katru mirkli!?

Ar katru tikšanos, ar katru vārdu apjaušu, ka visvairāk uz pasaules mani interesē, satrauc un rada prieku dzīvot „manas" sievietes. Tās ar kurām esmu iemīlējis, kuras mani mīlēja, kuras mani pameta, vai kuras pametu es. Tās, kuras bija tikai mirklis naktī. Kuras nekad neieguvu.. Visas, kuras pazīstu... Turklāt viņas nav „manas”, ja nu vienīgi tik daudz cik kad domāju par viņām. Tikai tik daudz cik ir tas gods pazīt, redzēt viņu smaidus, sajust smaržu... To grūti izskaidrot, varbūt patiesībā tā vienkārši ilūzija, kāda acīs pat sauss aprēķins... Var jau būt, tomēr tas netraucē man.