zini, vot, es apņemos aizlaisties no sabiedrības, un tad nedēļu nelienu ārā no mājas, nevienam nedodu ziņu, cerībā, ka ļaus arī man pašai atvilkt elpu no viņiem, un tad, kad pēc šīs nedēļas mēs satiekamies, viņi mani patīkami pārsteidz.
man joprojām ir vēstuļdraugi, tikvien, ka esmu hiperslinks ar atbildēm, jo nerakstu, ja man tā īsti nav ko teikt.. un man gandrīz nekad nav ko teikt, jo es nesūdzos, es nelielos, es nerunāju muļķības un neprotu atstāstīt ikdienu. (ciba ir izņēmums, protams, jo šis tak ir dienasgrāmata).
es varētu rakstīt par domām, bet tās ir tik haotiskas, ka tas beigtos ar:
principā, tā sanāk. ja gribi pilnībā izolēties. bet vai nav baigi, ehm, kaitinoši, vēlēties to, kas tā īsti nav piepildāms (t.i., ir piepildāms, bet pastāv šaubas, vai tas nesīs kaut kādu, laimi/prieku/apmierinātību/whatever)?
reiz četras nedēļas ar ex-ex-ex nodzīvojām alpos kalnā mājelē bez elekrības komunikācijas utt - gatavojām uz plīts līdzatnesto pārtiku un turpat mežā salasītos labumus un dienas pavadījām pastaigās kalnos, vai zvilnot saulē turpat mājeles pagalmā..
un tad bij jātgriežas pie cilvēkiem, jo bij jāpērk ēst un tad draudēja beigties nauda, jo īre civilizācijas apartamentos un visvisādi rēķini... un tad bij jātgriežas pelnīt nauda..
un tātad nez vai tas tā pa īstam ir iespējams vai nē.
so, maybe some distance is useful?
nav telefona, nav interneta, nekā nav - ir tikai vēstuliska komunikācija ar patīkamiem cilvēkiem laiku pa laikam.
vienīgais, ko paciestu šādā situācijā ir superdumjš skuķis, kas visu laiku lako nagus un dumji smejas, kad pieskaros viņas ciskai.
tā daļa par vēstulēm gan man patika.
pēdējās lasītās grāmatas sakarā tā vien gribas, kaut no pusaudžu laikiem būtu vēl aizķēries kāds vēstuļu draugs.
un man gandrīz nekad nav ko teikt, jo es nesūdzos, es nelielos, es nerunāju muļķības un neprotu atstāstīt ikdienu. (ciba ir izņēmums, protams, jo šis tak ir dienasgrāmata).
es varētu rakstīt par domām, bet tās ir tik haotiskas, ka tas beigtos ar:
"čau!
es domāju.
attā!
gaidu vēstuli!"
brīnišķīgi jau nu tiešām tas nav.
bet ja tā gribi, tad raksti vien:
Fat Norman
91 cherry avenue
swords
co dublin
ireland
(avēnijas nosaukums gan ir pasaka)
superbagāts neesmu.
nodzerties - naah.
un tad bij jātgriežas pie cilvēkiem, jo bij jāpērk ēst un tad draudēja beigties nauda, jo īre civilizācijas apartamentos un visvisādi rēķini... un tad bij jātgriežas pelnīt nauda..
un tātad nez vai tas tā pa īstam ir iespējams vai nē.
nekad nekas tamlīdzīgs vēl netika piedzīvots! brīvības un laimes sajūta pamostoties:
- ko mēs šodien daram?
- dzīvojam dzīvi!
- gribi šodienu nodzīvot upes malā mētājot akmeņus?
- lai notiek!
p.s. un tas viss bez vielām un alkohola - tādā dzīvesritmā tas viss ir apgrūtinājums.