izlasīju un iepauzēju. spītniece manī sāka kliegt, ja paveiksies, tad to visu murgu var izdzīvot ar kādu, kuram/ai pietiekmai rūp, lai beigās varētu kopīgi atklāt otro jaunību ap gadiem 45 bez pamperiem.
reāliste - not going to happen. sūdi nekur nepazūd un sabiedrība ir tik emancipēta, ka nāksies vien beigu beigās katram pašam visu izstrept. vienam/ai.
pāris gadsimtus atpakaļ ģimeņu plānotās laulības nenoveda pie laimes un mīlestības, bet vismaz garantēja bezfeila variantus visiem, arī ģenētiski visāda trūkuma pārnēsātājiem. es, piemēram, nezinu, vai mēs progresējam vai regresējam. vai visu reizē.
fiziska ķermeņa novecošana nenozīmē, ka kaut kur pazūd jaunības sajūta. pieļauju, ka tieši tāpēc ir daudzas un dažādās dzīves krīzes - miesa un gars/saprāts/vienalga, kā to nosaukt, nedzīvo vienu un to pašu dzīvi.
man nekad nav bijusi raksturīga viļņošanās uz viena viļņa ar kādu. es jau ar nerunāju par ko citu, man tik šķiet, ka prioritātes un attieksmes nosaka, vai jūtam un ko. reizēm nobriedums un spēja just nāk pirms vecuma un tad, baidos, vecumā vairs tam visam nav spēka.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
reāliste - not going to happen. sūdi nekur nepazūd un sabiedrība ir tik emancipēta, ka nāksies vien beigu beigās katram pašam visu izstrept. vienam/ai.
pāris gadsimtus atpakaļ ģimeņu plānotās laulības nenoveda pie laimes un mīlestības, bet vismaz garantēja bezfeila variantus visiem, arī ģenētiski visāda trūkuma pārnēsātājiem. es, piemēram, nezinu, vai mēs progresējam vai regresējam. vai visu reizē.
Dzīve beidzas ap četrdesmit. Mūs negaida briedums, bet gan gluži vienkārši vecums, ciešanas, frustrācija.