Nu ko jau krietns laika sprīdis pagājis, kopš pirmo reizi šajās attiecībās tapu greizsirdīgs, pēc tam vairs tādu patiesu prieku izbaudīt nespēju.

varbūt esmu tam nepiemeerots cilvēks: no vienas puses šausmīga greizsirdība un privātīpašnieciskums, no otras absolūts optimisms, kas robežojas ar vienaldzību.

man laikam vajag cilvēku, kas par mani pastāvīgi fano, un, ja viņa to nedara, tad nav vajadzīga. Tāpēc es dusmojos, kad viņa fano par citiem - greizsirdība; un pārāk nepārdzīvoju (nu raudu protams kā traks suns, bet ne ilgi), kad viņa tāda par citiem fanojoša aiziet - vienaldzība.

nu ko lai dara, patīk man būt uzmanības centrā un nekur citur. Un ari dzīve man ir viena liela skatuve, uz kuras es spēlēju savu lugu - tā būs traģēdija, jo galvenais varonis beigās nomirst; tā būs drāma un melodrāma, jo galvenais varonis mīl un cieš un laimojas; tā būs komēdija, jo galvenais varonis mīl jokus:)