Fragments no grāmatas Stāsts par zēnu, kuram bija pašam savs Mazliet Pietrūka.
vismaz jocigi:)

Tumsa, pat mēness šādā laikā nelien no pagultes ārā. Noklaudz durvis.
Viņi kopā brauc trolejbusā. Apsēdušies pēdējā solā, naktī, 15.numurs (oriģinālā 216). Iekāpj vairāki iereibuši vīrieši. “Viņa nāks mums līdzi,”- viens no viņiem skūtu galvu, uz rokas uztetovētu vārdu Vasja (orģinālā Erik), skarbi noburkšķ, sasvīdušo pirkstu norādot uz zēna draudzeni. “Nekur Viņa neies,” – drūmi un noteikti atbild zēns un pieceļas. Skūtais atvēzējas, lai sistu. Sitiens – skūtā roka tiek satverta, zēns mazliet pietupjas un pārmet šo pār plecu, pa sēdekli izšķīst asinis. Otrais ādas jakā izvelk nazi, tomēr zēns ātri parauj šamo aiz kājām, un, kad viņš nokrīt, ar kāju tiek samīdīti viņa sēklinieki. Trešais apjucis uz to raugās, un zēns, nu jau manāmi iekarsis, saka: “ko lūri?”
“Par ko Tu domā,” – meitene jautā. “Aj neko, universitātei dažas lietas jāizdara, vēl visādi nieki un tā,” atbild zēns.
Nākamā pietura – “Jāņa vārti”.