man attiecības, dzīve vispār tobrīd bija galīgi čau. nu traki bija, tiešām. viena melnā neizprotamā nedēļa. jā, palika labāk. ļoti pie tam. atceros,ka no turienes izejot, bija jāšķērso krustojums un man, pie tā pienākot, uzreiz iedegās zaļā gaisma:) smaidīju. un domās jau rakstīju uz papīra visu to,ko Viņa man pateica.. (vēlāk, tai pašā dienā arī pierakstīju, lai atcerētos).
dzīve man būs laba, lai arī šobrīd (tobrīd? nezinu vai tagad) ar asarām acīs staigāju.. un tas bija pirmais,ko viņa man teica. raudājusi gan nebiju ne iepriekšējā dienā, ne todien. es taču tik skaista esot un nav nemaz par ko raudāt,jo man vienmēr kāds būs blakus un mana dzīvē labi iešot. un sakaunējos īstenībā.