Orgasms ar Kantu
Es – viena un nedaudz vientuļa, ar otro alus pudeli uz kafijas galdiņa, domāju par orgasmiem. Intelektuāliem, emocionāliem, fiziskiem. To, ka tie vienmēr savijas. Un atceros Kantu – Kants ir ideāls. Kants ir perfektais simbols. Tieši tik sarežģīts, kā man, kad sāku studēt, likās. Tieši tik noslēpumains, kā Kantam jābūt. Tieši tik revolucionārs, kā Kantam jābūt. Tieši tik nelokāms un nepārprotams, kā Kantam – filozofijas simbolam un sabiedrības biedam – jābūt. Mums jābūt daudz vairāk pateicīgiem Kantam. Kants ir eidoss.

Kauns stāstīt, kāds tam visam sakars ar orgasmiem. Bet domāju, ka tas, ka Kantu pasniedz Šimfa, nav sakritība. Mums jābūt daudz vairāk pateicīgiem par to, ka mums dota Šimfa.

Pēkšņi ilgojos pēc tā, kuru nepazīstu – divu nedēļu sarakstes, kas pieklājīgi un pamatoti izira.