dziesma kantoru ļaudīm
kā bezvējā vējkarodziņš tā biroja siena
savu krūšu kausu vaļā vēra
un uz galdiem pirmā pasēdēšana ienācās
vēderos nočukstēja pa bērnam

mulsa sekretāres kā pamodušās ar gredzenu pirkstā
un lēni sarunās ripoja blūžu pogas
frāzēs zanēdams cilpoja Drīz-galā-vējš
un strazds uzmanīja savu valstību logā

sila kā eklēra pildījums pienastikls
kā skropsta atvērās knābis papīrus tvert
un plīsa birojā gan ūdensvads, gan tīkls
kā akvaparks varēja tas savas durvis vērt

mansarda kurmji no mīkstkrēsliem
kurmju kundzes no spickurpēm
gaisa taku debesī lien
un laisku vagu projām ņem

mansarda kurmji no mīkstkrēsliem
kurmju kundzes no spickurpēm
gaisa taku debesī lien
un laisku vagu projām ņem

darījumrajona palagos dus vējš
ar stūriem saldā sapnī tango griež
to tango no lūpām vīns dzēš
uz tiem stūriem laiks putas sviež

bet dzink dzink pa trepēm lejup
prom brīvībā silti kamoļi tek
kā gabals privāti deklamējamas dzejas
un firmas dibinātājs gleznā nopūšas eh

caurvēja izlaizīts birojs tukšs lāso
un strazds no aktiem ligzdu vāc
rītausmā pienastikls viegli raso
ja neesi te bijis tad esi glābts

mansarda kurmji no mīkstkrēsliem
kurmju kundzes no spickurpēm
gaisa taku debesī lien
un laisku vagu projām ņem

mansarda kurmji no mīkstkrēsliem
kurmju kundzes no spickurpēm
gaisa taku debesī lien
un laisku vagu projām ņem